Inženiera Garina hiperboloīds

Izbrauca caur astoņpadsmit zemes garozas joslām — astoņpadsmit slāņiem, pēc kuriem, tāpat kā pēc koka gadskārtām, varēja noteikt planētas mūža laikmetus. Or­ganiskā dzīve sākās ceturtajā slānī «no uguns», kādrei­zējā paleozoiskajā okeānā. Tā pirmatnējie ūdeņi saturēja radioaktīvos sāļus un lielu daudzumu ogļskābes. Tas bija «dzivibas ūdens».

Nākamās — mezozoiskās ēras rītausmā no okeāna ūdeņiem izkāpa gigantiski briesmoņi. Miljoniem gadu viņi drebināja zemi ar alkatīgiem rēcieniem. Vēl aug­stāk, šahtas slāņos, atrada putnu paliekas, vēl augstāk — zīdītāju Tur tuvojās ledus laikmets —skarbais, sniego­tais cilvēces rīts.

Lifts ,glīdēja caur pēdējo, deviņpadsmito slāni, kas bija radies no izvirdumu liesmām un haosa. Tā bija ar­haiskās ēras zeme — melnsarkans, sīkgraudains vien­laidu granīts.

Garins kodīja nagus aiz nepacietības. Visi trīs klu­sēja. Bija grūti elpot. Uz muguras visiem trim rēgojās

skābekļa aparāti. Varēja dzirdēt hiperboloida rēkoņu un sprādzienus.

Lifts iegāja spilgtas elektrospuldžu gaismas joslā un apstājās virs milzīgas piltuves, kurā saplūda gāzes. Garins un Sefers uzlika kā ūdenslīdējiem apaļas gumi­jas ķiveres un izgāja pa vienu no piltuves lūkām uz šau­rām dzelzs kāpnēm, kas stateniski veda piectāvu nama dziļumā. Viņi sāka kāpt lejup. Kāpnes izbeidzās ar loka platformu. Uz tās daži līdz viduklim kaili strādnieki apa­ļās ķiverēs ar skābekļa aparātiem uz muguras tupēja virs hiperboloidu apvalkiem. Vērdamies lejup, rēcošajā bezdibeni, strādnieki kontrolēja un virzīja starus.

Tādas pašas stāvas kāpnes ar apaļiem spraišļiem savienoja šo platformu ar apakšējo loku. Tur stāvēja dzesinātāji ar šķidru gaisu. Strādnieki, ieģērbušies no galvas līdz kājām gumijotā tūbā, skābekļa ķiverēs, va­dīja no apakšējās platformas dzesinātājus un elevatoru kausus. Tas bija visbīstamākais darbu iecirknis. Viena neuzmanīga kustība, un cilvēks pakļuva zem hiperbo­loida griezīgā stara. Apakšā kvēlojošie ieži šķidrā gaisa strūklās plaisāja un sprāga. No apakšas augšup lidoja iežu šķembas un vēlās gāzu mutuļi.

Elevatori stundā izsmēla līdz piecdesmit tonnām. Darbs secās. Kopā ar smeļamkausiem nolaidās visa sis­tēma — «dzelzs kurmis», kas bija uzbūvēta pēc Man­ceva plāniem, augšējais loks ar biperboloidiem un gāzu piltuve. Šahtas nostiprināšana sākās tikai augšpus «kurmja» sistēmas.

Šefers paņēma no garāmslīdoša kausa sauju pelēku putekļu. Garins saberza tos starp pirkstiem. Ar nepa­cietīgu žestu pieprasīja zīmuli. Uzrakstīja uz papirosu kārbas:

«Smagie izdedži. Lava.»

Šefers māja ar apaļu, briļļainu ķiveri. Piesardzīgi virzīdamies pa loka platformas malu, viņi apstājās pie aparātiem, kas tērauda trosēs karājās pie šahtas monolitās sienas un slīdēja zemāk kopā ar visu «dzelzs kur­mja» sistēmu. Tie bija barometri, seismografi, kompasi, svārsti, kas atzīmēja smaguma spēka paātrinājumu do­tajā dziļumā, elektromagnētiskie mērītāji.

Šefers norādīja uz svārstu, paņēma no Garina papi­

rosu kārbu un nesteigdamies uzrakstīja uz tās akurātajā vācu rokrakstā:

«Smaguma spēka paātrinājums kopš vakarrita pa­lielinājies par deviņām simtdaļām. Sai dziļuma paātrinajumam vajadzēja samazināties lidz 0,98, turpretī mēs iegūstam paātrinājuma pieaugumu par 1,07…»

«Magnēti?» — uzrakstīja Garins.

Šefers atbildēja:

«Kopš rita magnētiskie aparāti stāv uz nulles. Mēs esam ieurbušies zemāk par magnētisko lauku.»

Atspiedis rokas pret ceļgaliem, Garins ilgi lūkojās lejup, melnā akā, kas sašaurinājās lidz tikko saredza­mam punktam, kur, iegrauzdamies aizvien dziļāk zemē, rūca «dzelzs kurmis». Šorit šahta sāka lauzties caur oli­vīna joslu.

110

—   Nu, Ivan, kā ar veselību?

Šeļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Šeļga.

Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Šeļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu no­spieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?

—  Man, biedri Šeļga, tagad ceļš uz Padomju Krie­viju ir slēgts, notiesās.

—   Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.

Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krab­jus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atra­dās Padomju Dzimtene.

—   Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.