Inženiera Garina hiperboloīds

Trīsdesmit divās dienas laikrakstu redakcijās kaut kādi nerunigi jūrnieki iestiepa pa maisam ar mīklaina­jiem stieņiem. Pateica tikai: «Dāvana.» Redaktori sa­šuta. Trisdesmit divās redakcijās izcēlās briesmīga brēka. Izsauca juvelierus. Ieteica vērsties pret Pjera Garrī ne­kaunību ar asiņainiem sodiem. Bet stieņi nezin kur pa­zuda no trīsdesmit divu laikrakstu redakcijām.

Pa nakti pilsētā bija izmētāti zelta stieņi tieši uz ietvēm. Pulksten deviņos frizētavās un tabakas veika­los izkāra paziņojumu: «Seit pārdod tīru zeltu par div­arpus dolāriem kilogramā.»

Iedzīvotāji neizturēja.

Visnelāgākais bija tas, ka neviens nesaprata, kāpēc pārdod zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Bet nenopirkt — nozimēja palikt par muļķi. Pilsētā sākās jezga un nekārtības. Tūkstošgalvains pūlis stāvēja ostā pie kuģiem un kliedza: «Stieņus, stieņus, stieņus! .. » Zeltu pārdeva tieši uz kuģu kāpnēm. Šai dienā apstājās tram­vaji un pazemes dzelzceļš. Kantoros un valsts iestādēs valdīja haoss: ierēdņi nevis kārtoja lietas, bet skraidīja pa tabakas veikaliem, lūgdami pārdot kādu stienīti. No­liktavas un veikali netirgojās, pārdevēji aizmuka, pilsētā saimniekoja zagļi un kramplauži.

Klīda baumas, ka zelta daudzums esot ierobežots un vairāk kuģu ar stieņiem nebūšot.

Trešajā dienā visās Amerikas malās sākās zelta drudzīs. Klusā okeāna dzelzceļa līnijas veda uz rietumiem satrauktus, apmulsušus, šaubu tirditus, uzbudinātus lai­mes meklētājus. Vilcieni tika ieņemti ar joni. Sai cilvē­ces muļķības vilni valdīja vislielākais apjukums.

Kā parasti ar novēlošanos no Vašingtonas pienāca valdības rikojums: «Policijas karaspēkam noslēgt pieeju kuģiem, kas atveduši tā saucamo zeltu, komandierus un komandas arestēt, kuģus aizzīmogot.» Pavēle tika izpildīta.

Satracināti ļaudis, kas bija atbraukuši meklēt laimi no citām valsts malām, pametuši darbu, dienestu, lai pie­pildītu saules sakarsētās Sanfrancisko krastmalas, kur viss ēdamais bija iznicināts tikpat kā pēc siseņu bara uzbrukuma, — šie par mežoņiem pārvērtušies cilvēki pārrāva policistu ķēdes, kāvās kā traki ar revolveriem, nažiem, zobiem, sameta krietnu tiesu policistu līcī, at­brīvoja Garina kuģu komandas un izveidoja bruņotu rindu pēc zelta.

Pienāca vēl trīs kuģi no Zelta salas. Tie sāka izkraut stieņus ar celtņiem tieši krastmalā, gāza tos grēdās. Tās bija neizturamas šausmas. Cilvēki trīcēja, skatīdamies uz rindām pēc dārgumiem, kas mirdzēja tieši uz bruģa.

Sai laikā Garina aģenti bija beiguši uzstādit skaļ­ruņus lielo pilsētu ielās. Sestdienā, kad pilsētu iedzīvo­tāji pēc darba fabrikās un kantoros piepildīja ielas, visā Amerikā atskanēja skaļa, ar mežonīgu akcentu, bet ne­parasti pašpārliecināta balss:

«Amerikāņi! Ar jums runā inženieris Garins, tas, kurš izsludināts ārpus likuma, ar kuru biedē bērnus. Amerikāņi, es esmu izdarījis daudz noziegumu, bet tie visi mani veda uz vienu mērķi — cilvēces laimi. Es pie­savinājos zemes stūrīti, niecīgu saliņu, lai uz tās no­vestu līdz galam grandiozu un nebijušu pasākumu. Es nolēmu ielauzties zemes dzīlēs, sasniegt neskartus zelta krājumus. Astoņu kilometru dziļumā šahta ielauzās biezā verdoša zelta slānī. Amerikāņi, ikviens tirgojas ar to, kas viņam ir. Es piedāvāju savu preci — zeltu. Es pelnu desmit centus uz dolāru, pārdodot zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Tas nav daudz. Bet kāpēc man aiz­liedz pārdot rnanu preci? Kur ir jūsu tirdzniecības brī­vība? Jūsu valdība mīda kājām brīvības un progresa svētos pamatus. Es esmu gatavs atlīdzināt kara izdevu­mus. Es atdošu atpakaļ valstij, kompānijām un privātām personām visu naudu, ko «Arizona» pēc kara laika pa­ražām rekvizēja uz kuģiem un bankās. Es lūdzu tikai vienu — ļaujiet man brīvi tirgoties ar zeltu. Jūsu val­dība man to aizliedz, apķīlā manus kuģus. Es paļaujos uz visu Savienoto Valstu iedzīvotāju aizstāvību.»

Skaļruņus policisti iznīcināja tai pašā naktī. Valdība apelēja pie iedzīvotāju saprāta:

«… Lai arī tā ir patiesība, ko ziņoja bēdīgi slave­nais bandīts, izceļotājs no Padomju Krievijas, inženieris Garins. Bet tāpēc jo ātrāk jāaizber ciet šahta Zelta salā, jāiznīcina pati iespēja iegūt neizsmeļamus zelta krāju­mus. Kas notiks ar darba, laimes, dzīves ekvivalentu, ja zeltu sāks rakt kā mālus? Cilvēce nenovēršami at­griezīsies pie pirmatnējiem laikiem, pie maiņas tirdznie­cības, pie mežonības un haosa. Aizies bojā visa ekono­miskā sistēma, iznīks rūpniecība un tirdzniecība. Inže­nieris Garins ir vislielākais provokators, velna kalps. Viņa uzdevums — devalvēt[35] dolāru. Bet to viņš ne­panāks ..

Valdība notēloja drūmu zelta paritēta iznīcināšanas ainu. Taču saprātīgo nebija daudz. Neprāts bija pār­ņēmis visu valsti. Pēc Sanfrancisko parauga pilsētās apstājās dzīve. Vilcieni un miljoni automobiļu joņoja uz rietumiem. Jo tuvāk nāca Klusais okeāns, jo dārgāki kļuva pārtikas produkti. Tos nebija ar ko pievest. Iz­salkušie laimes meklētāji izlaupīja ēdamlietu veikalus. Mārciņa šķiņķa maksāja simt dolāru. Sanfrancisko cil­vēki mira uz ielām. Aiz bada, slāpēm, neciešamās svel­mes kļuva ārprātīgi.