Inženiera Garina hiperboloīds

—   Bet vai es zinu, cik man vajag? … Cik tas viss ir muļķīgi. .. Pirmkārt, strādnieku ciemata, darbnīcu, noliktavu vietā tiks uzcelti teātri, hoteļi, cirki. Tā būs brīnumpilsēta … Tilti kā vecos ķīniešu zīmējumos sa­vienos salu ar sēkļiem un rifiem. Tur es uzcelšu peldē­tavas, spēļu paviljonus, ostas jahtām un gaisa kuģiem. Salas dienvidos pacelsies milzīga ēka, kas būs redzama jūdzēm tālu: «Nams, kur atdusas ģēnijs». Es aplaupīšu visus Eiropas muzejus. Es savākšu visu, ko radījusi cil­vēce. Mans mīļais, man galva plīst pušu no visiem šiem plāniem. Es pat sapņos redzu marmora kāpnes, kas iesniecas mākoņos, svētkus, karnevālus …

Jansens izslējās zeltītā krēsliņā:

—   Lamola kundze …

—  Pagaidiet, — viņa nepacietīgi pārtrauca, — pēc trim nedēļām šurp atbrauc mans galms. Visus šos sa­lašņas vajag barot, izklaidēt un savest kārtībā. Es gribu ataicināt no Eiropas divus trīs īstus karaļus un duci tīrasiņu prinču. Mēs atvedīsim ar dirižabli Romas pāvestu.

Es gribu tikt iesvaidīta un kronēta pēc visiem likumiem, lai par mani vairs nesacerētu ielas fokstrotus …

—   Lamola kundze, — Jansens lūdzoši teica, — es neesmu jūs redzējis veselu mēnesi. Kamēr jūs vēl esat brīva. Izbrauksim jūrā. «Arizona» ir uzspodrināta par jaunu. Man gribētos atkal pastāvēt ar jums uz tiltiņa zem zvaigznēm.

—   Nezinu, Jansen, nezinu, — Zoja iebilda, — rei­zēm man liekas, ka laime rodama vienīgi tieksmē pēc laimes … Un vēl — atmiņās … Bet tas paguruma brī­žos … Kādreiz es atgriezīšos pie jums, Jansen… Es zinu, jūs gaidīsiet mani pacietīgi… Atcerieties … Vi­dusjūra, spoži zilga diena, kad es iesvētīju jūs par «Die­višķīgās Zojas» ordeņa komandoru … (Viņa iesmējās un saspieda ar pirkstiem Jansena pakausi.) Bet, ja arī neatgriezīšos, Jansen, vai tad sapņi un ilgas pēc manis — vai tā nav laime? Ak mans draugs, neviens nezina, ka Zelta sala ir tikai sapnis, kas parādījās man kādreiz Vidusjūrā, es aizsnaudos uz klāja un ieraudzīju paceļa­mies no jūras kāpnes un pilis, pilis — citu virs citas, ar terasēm, citu par citu brīnišķīgāku… Un daudz skaistu cilvēku, manu cilvēku, manu, saprotiet. Nē, es nerimšos, kamēr nebūšu uzcēlusi sapnī redzēto pilsētu. Zinu, uzticamais draugs, jūs piedāvājat man sevi, kap­teiņa tiltiņu un jūras tuksnesi manu ārprātīgo murgu vietā. Mīļo mīļo Jansen, ko lai es daru ar sevi?… Man jālidinās šai galvu reibinošajā fantāzijā, kamēr beigs pukstēt sirds …

115

Baltajā mājiņā Zelta salas vientuļā līča krastā visu nakti risinājās dedzīgi strīdi. Šeļga nolasīja steigā uz­mestu uzsaukumu:

«Visas pasaules darbaļaudis! Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis, kad Sanfrancisko ostā ienāca Garina kuģi ar zelta kravu.

Kapitālisms saļodzījās: zelts zaudē savu vērtību, vi­sas valūtas sabrūk vienā rāvienā, kapitālistiem nav ar ko maksāt saviem algotņiem — policijai, soda karaspē­kam, provokatoriem un pērkamiem tautas tribūniem. Visā augumā pacēlies proletāriskās revolūcijas rēgs.

Bet inženieris Garins, kas devis kapitālismam tādu triecienu, vismazāk vēlas to, lai viņa avantūras sekas būtu revolūcija.

Garins nāk pie varas. Garins savā cejā noslauka pie malas kapitālistus, kas vēl pietiekami skaidri nesaprot, ka Garins ir jauns ierocis cīņā pret proletārisko revo­lūciju.

Garins loti ātri vienosies ar lielākajiem kapitālistiem.

Viņi izsludinās Garinu par diktatoru un vadoni. Viņš sagrābs savās rokās pusi pasaules zelta un pavēlēs aiz­bērt šahtu Zelta salā, lai zelta krājumi būtu ierobežoti.

Garins kopā ar lielāko kapitālistu bandu aplaupīs visu cilvēci un padarīs cilvēkus par vergiem.

Visas pasaules darbaļaudis! Pienācis izšķirošās cīņas brīdis. To pasludina Zelta salas Revolucionārā komiteja. Tā pasludina, ka Zelta sala kopā ar šahtu un visiem hiperboloīdiem pāriet visas pasaules revolucionāru rīcībā. Neizsmeļami zelta krājumi kopš šās dienas atrodas darbaļaužu rokās.

Garins ar savu bandu sīvi aizstāvēsies. Jo ātrāk mēs pāriesim uzbrukumā, jo drošāka mūsu uzvara.»

Ne visi Revolucionārās komitejas locekļi atbalstīja šo uzsaukumu: daļa no viņiem svārstījās, nobijušies par pārdrošību — vai izdosies tik ātri sacelt strādniekus? Vai izdosies sadabūt ieročus? Kapitālistiem ir gan flote, gan varenas armijas, gan policija, apbruņota ar kaujas gāzēm un ložmetējiem . . . Vai nebūtu labāk nogaidīt vai vismaz sākt ar vispārēju streiku? .. .

Šeļga, apvaldīdams niknumu, teica svārstīgajiem:

— Revolūcija — tā ir augstākā stratēģija. Bet stra­tēģija — māksla uzvarēt. Uzvar tas, kas pārņem inicia­tīvu savās rokās, kas ir drosmīgs. Mierīgi visu apsvērt jūs varēsiet vēlāk, kad pēc uzvaras nolemsiet aprakstīt nākamajām paaudzēm mūsu uzvaras vēsturi . . . Uzsākt sacelšanos mums izdosies, ja mēs sasprindzināsim visus spēkus. Ieročus mēs iegūsim kaujā. Uzvara ir droša, jo uzvarēt vēlas visa strādājošā cilvēce, bet mēs — tās priekšpulks. Tā spriež boļševiki. Bet boļševiki nepazīst sakāvi.

Pie šiem vārdiem spēcīgs puisis ar zilām acīm — kalnracis, kas visu strīda laiku bija klusējis, izņēma no mutes pīpi.