Inženiera Garina hiperboloīds

—   Pūlis apmierinājās ar to, ka norāva dāmai ce­puri, salauza lietussargu un samīdīja somiņu. Tāds sa­mērā vājš entuziasms izskaidrojams ar agro rīta stundu un pašas dāmas nožēlojamo izskatu, ieraudzījusi satra­cināto pūli, viņa tūdaļ paģība.

— Izsniegt vecajai vārnai ārzemju pasi un nekavē­joties izvest aiz Savienoto Valstu robežām. Rakstīt presē par šo incidentu būtu muļķīgi. Kas vēl?

Bez piecām deviņos Garins pagāja zem dušas, pēc tam nodeva sevi frizierim un četriem viņa palīgiem. Viņš apsēdās īpašā, tā kā zobārsta krēslā, kas bija pārklāts ar linu palagu, trīsdaļīga spoguļa priekšā. Vienlaikus viņa seja saņēma tvaika vannu, gar abu roku nagiem ar vīlītēm, šķērītēm un zamša spilventiņiem ņirbināja divas blondīnes, gar kāju nagiem — divas izveicīgas mulates. Mati uz galvas atsvaidzināti vairākos tualetes ūdeņos un esencēs, ieveidoti ar cirtojamām šķērēm un sasukāti tā, ka plikums pakausī vairs nav redzams. Bārddzinis, kam bija piešķirts baroneta tituls par apbrī­nojamu meistarību, noskuva Pjotru Petroviču, nopūde­rēja un iesmaržoja seju un galvu ar dažādām smaržām: kaklu — ar rožu dvašu, aiz ausīm — ar šipru, deniņus — ar Vernē buķeti, ap lūpām — ar ābeles zaru (grape apple), bārdiņu — ar visliegāko smaržu «Nokrēsla».

Pēc visām šīm manipulācijām diktatoru varēja ietīt zīdpapīrā, ielikt futrālī un novietot izstādē. Garins ar mokām izturēja līdz galam, viņš izbaudīja šīs manipulā­cijas katru rītu, un avīzēs rakstīja par viņa «ceturtdaļ­stundu pēc vannas». Tur nekā nevarēja darīt.

Tad viņš devās uz garderobi, kur viņu gaidīja divi sulaini un pirmītējais kambarsulainis ar zeķēm, krek­liem, zābakiem un visu citu. Šodien Garins izvēlējās brūnu uzvalku ar lāsojumu. Avīžnieki rakstīja, ka viens no apbrīnojamākiem diktatora talantiem ir māksla izvē­lēties kravati. Vajadzēja padoties un būt modram. Puko­damies Garins izvēlējās kravati pāva spalvu krāsās.

Iedams uz viduslaiku gaumē iekārtoto ēdamistabu, Garins nodomāja:

«Ilgi tas nav izturams. Velns parāvis, tas nu gan ir režīms!»

Pie brokastu galda (atkal ne piliena alkohola) dik­tatoram vajadzēja izskatīt korespondenci. Uz Sevras paplātes gulēja kādas trīssimt vēstules. Košļādams uz­ceptu žāvētu zivi, bezgaršīgu šķiņķi un ūdenī vārītu auzu putru bez sāls (sportistu un tikumisku cilvēku ba­rība no rītiem), Garins uz labu laimi ņēma čaukstošās aploksnes. Atvēra ar netīru dakšiņu, pārskrēja acīm:

«Mana sirds dauzās, aiz satraukuma mana roka tikko jaudā uzvilkt šis rindiņas … Ko jūs nodomāsiet par mani? Ak dievs! Es jās milu. Es iemilēju jūs kopš mirkļa, kad ieraudzīju avizē jūsu portretu. Es esmu jauna. Cienījamu vecāku meita.»

Parasti bija pielikts klāt fotouzņēmums. No fotogrā­fijām (mēneša laikā to sakrājās vairāki desmiti tūkstošu), no šiem purniņiem ar kupliem matiem, nevainīgām acīm un muļķīgiem deguneļiem kļuva briesmīgi, līdz nāvei garlaicīgi. Nostaigāt galvu reibinošu ceļu no Krestovkas salas līdz Vašingtonai, no nekurinātas istabas vientuļā Petrogradas puses namā, kur Garins bija soļojis no viena stūra uz otru stūri, spaidīdams rokas un meklē­dams gandrīz nereālu glābšanās iespēju (bēgšana ar «Bibigondu»), līdz priekšsēdētāja zelta krēslam senātā, kurp viņam jābrauc pēc divdesmit minūtēm . . . Likt pa­saulei sadrebēt šausmās, iegūt pazemes zelta okeānu, iekarot varu pār pasauli — visu vienīgi tāpēc, lai iekļūtu pagalam garlaicīgas filistriskas dzīves lamatās.

— Ka tevi nelabais!

Garins nometa salveti, pabungāja ar pirkstiem. Neko nevar izdomāt. Vairs nav pēc kā tiekties. Sasniegta pati virsotne. Diktators. Varbūt pieprasīt imperatora titulu? Tad jau galīgi nomocīs. Aizbēgt? Kur? Un kāpēc? Pie Zojas? Ak, Zoja! Attiecībās ar viņu izplēnēja pats galve­nais, kas bija radies valgajā, siltajā naktī vecajā viesnīcā Vildaurā. Toreiz, šalkojot lapotnei aiz loga, bija dzimusi visa Garina avantūras fantastika. Toreiz aizrāva tuvās cīņas jūsma. Toreiz nebija grūti pateikt — nolikšu pie tavām kājām pasauli … Un nu Garins ir uzvarētājs. Pasaule — pie kājām. Bet viņš, Garins, pasaules vald­nieks, ēd putru bez sāls, žāvādamies aplūko muļķīgās fizionomijas uz kartītēm. Fantastiskais sapnis, kas bija parādījies Vildaurā, atstāja viņu… Izdod dekrētus, tēlo lielu cilvēku, esi priekšzīmīgs vienmēr un visur . . . Nolāpīts! .. . Labi būtu pieprasīt konjaku . ..

Viņš pagriezās pret sulaiņiem, kas stāvēja netālu no durvīm kā izbāzeņi panoptikā. Tūdaļ divi panāca uz priekšu, viens jautājoši noliecās, otrs izteica: — Diktatora kunga automobilis pie durvīm.

Senātā diktators ienāca, izaicinoši klaudzinādams pa­pēžiem. Apsēdies zelta krēslā, norunāja metāliskā balsī sēdes atklāšanas formulu. Viņa uzacis bija sarauktas, seja pauda enerģiju un apņēmību. Desmitiem aparātu šai brīdī viņu nofotografēja un uzņēma kinolentē.