Inženiera Garina hiperboloīds

Bez ceturkšņa astoņos Garins steidzīgi piegāja pie galda. Viņš bija frakā, ar zvaigznēm, regālijām un lentu pār vesti. Atskanēja spalgi signāli no radiouztvērēja, kas vienmēr bija noskaņots uz Zelta salas stacijas vilni. Garins uzlika austiņas. Zojas balss, skaidra, bet nedzīva, it kā no citas planētas, atkārtoja krieviski:

— Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … Salā sacelšanās. Lielais hiperboloīds sa­grābts … Jansens ir ar mani… Ja izdosies, — bēgsim ar «Arizonu».

Balss pārtrūka. Garins stāvēja pie galda, nenoņem­dams austiņas. Privātsekretārs ar Garina cilindru un spieķi gaidīja pie durvīm. Uztvērējā atkal atskanēja signāli. Bet nu jau cita — skarba vīrieša balss ierunājās angliski:

«Visas pasaules darbaļaudis. Jums ir zināms, kādi ap­mēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Val­stis …»

Noklausījies līdz beigām Šeļgas uzsaukumu, Garins noņēma austiņas. Nesteigdamies ar greizu smīnu aiz­smēķēja cigāru. No galda atvilktnēm izņēma žūksni simtdolāru papīrīšu un niķelētu aparātu, kas atgādināja revolveri ar resnu stobru: tas bija viņa pēdējais izgudro­jums — kabatas hiperboloīds. Ar uzacu kustību pasauca tuvāk privātsekretāru.

—   Dodiet rīkojumu sagatavot ceļojumu mašīnu.

Sekretāram pirmo reizi pa visu šo laiku pacēlās plak­sti, rudās acis dzeldoši pavērās Garinā:

—   Bet diktatora kungs …

—   Klusēt. Nekavējoties paziņot karaspēka priekšnie­kam, pilsētas gubernatoram un civilajām varas iestā­dēm, ka no pulksten septiņiem tiek ieviests karastāvok­lis. Vienīgais līdzeklis pret nekārtību cēlājiem pilsētā — nošaušana.

Sekretārs acumirklī nozuda aiz durvīm.

Garins piegāja pie trīsdaļīgā spoguļa. Viņš bija regālijās un zvaigznēs, bāls, līdzīgs vaska lellei no panoptikuma. Viņš ilgi raudzījās uz sevi, un pēkšņi viena acs pati no sevis ironiski piemiedzās … «Ņem kājas pār pleciem, Pjer Garrī, ņem ātrāk kājas pār pleciem,» viņš čukstus pateica pats sev.

117

Notikumi Zelta salā sākās divdesmit trešā jūnija pievakarē. Visu dienu plosījās okeāns. Negaisa mākoņi dzinās no dienvidrietumiem. Debesis sprēgāja ugunīgos zibšņos. Ūdens putekļi blīvā miglā vēlās pār visu salu.

Dienas beigās negaiss pārgāja, zibeņi dzalkstīja tālu okeānā, bet vējš ar tādu pašu spēku lieca pie zemes ko­kus, nošķieba augstos laternu stabus, rāva nost vadus, noplēsa un aiznesa kā bezveidīgus karogus baraku jum­tus, svilpa un gaudoja pār visu salu ar tādu sātanisku niknumu, ka viss dzīvais slēpās pa mājām. Ostā brak­šķēja pietauvotie kuģi, vairākas liellaivas tika norautas no enkuru ķēdēm un aizdzītas okeānā. Kā pludiņš viena pati nelielā ostā, iepretim pilij, viļņos lēkāja «Arizona».

Salas iedzīvotāji pēdējā laikā bija stipri pārvērtu­šies. Darbi šahtā vairs nenotika. Lamola kundzes gran­diozā celtniecība vēl nebija sākusies. No sešiem tūksto­šiem strādnieku palika apmēram pieci simti. Pārējie, ap­krāvušies ar zeltu, atstāja salu. Strādnieku ciemata tuk­šās barakas jauca nost, izlīdzināja zemi nākamajām celtnēm.

Gvardiem galīgi nebija ko darīt šai mierīgajā zemes stūrītī. Bija pagājis tas laiks, kad balti dzeltenie sarg­suņi rēgojās ar šautenēm uz klintīm, soļoja gar dzeloņ­drātīm, daudznozīmīgi klikšķinādami aizslēgus. Gvardi sāka žūpot. Ilgojās pēc lielām pilsētām, lepniem resto­rāniem. Pieprasīja atvaļinājumu, draudēja ar dumpi. Taču Garins bija devis stingru rīkojumu — nekādu at­vaļinājumu. Lielā hiperboloida stobrs pastāvīgi bija no­mērķēts uz gvardu kazarmām.

Kazarmās spēlēja uz velna paraušanu. Maksāja ar vekseļiem, jo zelts, kas gulēja grēdās pie kazarmām, vi­siem bija apnicis kā rūgta nāve. Spēlēja uz ieročiem, uz apkošļātām pīpēm, uz veca konjaka pudelēm vai arī — «gāz pa purnu». Pievakarē kazarmās visi bija apdzērušies kā lopi. Ģenerālis Subotins vairs nevarēja uzturēt ne vien disciplīnu — ko nu par to, — bet pat elementāru pieklājību.

— Virsnieku kungi, kauns, — katru vakaru virsnieku ēdnīcā dārdēja ģenerāļa Subotina balss, — tā pagrimt, virsnieku kungi!

Nekāda ietekmēšana nelīdzēja. Bet nekad vēl nebija notikusi tik traka žūpošana kā vētras dienā divdesmit trešajā jūnijā. Vēja gaudošana pamodināja gvardos me­žonīgas skumjas, uzvilnīja senas atmiņa, iesmeldzās vecās rētas. Ūdens putekļi kā lietus lāses sitās logu rū­tīs. Dunēja un dārdēja debesu artilērijas viesuļuguns. Drebēja sienas, uz galdiem šķindēja glāzes. Gvardi pie gariem galdiem, uzlikuši uz tiem elkoņus, atspieduši bra­šās galvas, nesukātas, nemazgātas, dziedāja ienaidnieka dziesmu: «Eh ābolīti . ..» Un šī dziesma, velns zina no kādas tālas dzīves atmaldījusies šai viļņu klaidā iemes­tajā saliņā, šķita kā dzimtās zemes sāls šķipsniņa. Asa­rās mirka noreibušās galvas. Ģenerālis Subotins ietek­mēdams aizsmaka, pasūtīja visus uz elli un piedzērās ari pats.