Inženiera Garina hiperboloīds

Revolucionārās komitejas izlūkdienests (Ivana Guseva personā) ziņoja par smago stāvokli pretinieka ka­zarmās. Pēc sešiem vakarā Šeļga ar pieciem spēcīgiem kalnračiem aizgāja līdz virssardzei (pretim kazarmām) un sāka lamāties ar diviem iedzērušiem sargiem, kas stāvēja pie šauteņu stata. Sargi zaudēja modrību, pēkšņi tika notriekti zemē, atbruņoti un sasieti. Šeļga ieguva simt šauteņu. Tās tūdaļ izdalīja strādniekiem, kas tuvo­jās ar pārskrējieniem no laternas uz laternu, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, rāpodami pāri zālājiem.

Simt cilvēki ielauzās kazarmās. Izcēlās neiedomājama jezga, gvardi sagaidīja uzbrucējus ar pudelēm un ķeb­ļiem, atkāpās, organizējās un atklāja revolveru uguni. Uz kāpnēm, gaiteņos, guļamtelpās iedegās kauja. Skaid­rie un piedzērušies kāvās tuvcīņā. Pa izdauzītajiem lo­giem izlauzās mežonīgi bļāvieni. Uzbrucēju bija maz — viens pret pieciem, bet viņi ar tulznainajām dūrēm maltin mala mīkstčaulainos balti dzeltenos. Atsteidzās pa­pildspēki. Gvardus sāka mest laukā pa logiem. Vairā­kās vietās izcēlās ugunsgrēks, kazarmas ietina dūmi.

118

Jansens skrēja pa tukšām, neapgaismotām pils ista­bām. Dārdēdamas un šņākdamas pret verandu gruva krasta bangas. Auroja vējš, drebinādams logu rāmjus. Jansens sauca Lamola kundzi, ieklausījās šausminošajā trauksmē.

Viņš metās lejā uz Garina istabām, drāzās septiņ­jūdžu soļiem pa kāpnēm. Apakšā bija dzirdami šāvieni, atsevišķi kliedzieni. Viņš iemeta skatienu iekšējā dārzā. Tukšs, nevienas dzīvas dvēseles. Pretējā pusē, zem efe­jām apaugušās arkas, no ārpuses lauzās vārtos. Kā viņš bija varējis gulēt tik dziļā miegā, ka uzmodās tikai no lodes, kas izurbās caur loga rūti? Vai Lamola kundze būtu aizbēgusi? Varbūt nogalināta?

Jansens uz labu laimi atrāva kādas durvis. Iegāja. Četras gaišzilas bumbas un piektā, kas karājās pie mo­zaīkas griestiem, apgaismoja ar aparātiem piekrautus galdus, marmora plāksnes ar mērinstrumentiem, lako­tas kastes un skapīšus ar katodlampām, dinamo vadus, ar plāniem noklātu rakstāmgaldu. Tas bija Garina ka­binets. Uz paklāja bija nomests saņurcīts mutauts. Jan­sens sakampa to, tas dvesmoja pēc Lamola kundzes smaržām. Tad viņš atcerējās, ka no kabineta uz lielā hiperboloida liftu ved pazemes eja un kaut kur tepat jā­būt slepenām durvīm. Lamola kundze, protams, tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem būs steigusies uz torni, — kā to varēja aizmirst!

Viņš aplaida skatienu visapkārt, meklēdams slepenās durvis. Pēkšņi atskanēja plīstošu stiklu šķindas un soļu dipoņa, aiz sienas sasaucās steidzīgas balsis. Ielauzu­šies pilī. Bet kāpēc kavējas Lamola kundze? Viņš pie­steidzās pie kokgriezumiem rotātām divviru durvīm un aizslēdza tās. Izvilka revolveri. Liekas, visu pili piepil­dīja soļi, balsis, kliedzieni.

—  Jansen!

Viņa priekšā stāvēja Lamola kundze. Viņas nobālušās lūpas kustējās, bet Jansens nedzirdēja, ko viņa teica. Viņš raudzījās Zojā, smagi elpodams.

—  Mēs esam pagalam, Jansen, mēs esam paga­lam! — viņa atkārtoja.

Mugurā viņai bija melna kleita. Rokas šauras un sa­žņaugtas, piespiestas pie krūtīm. Acis satrauktas kā zila vētra. Lamola kundze teica:

—   Lielā hiperboloida lifts nedarbojas, lifts pacelts pašā augšā. Tornī kāds sēž. Viņi uzkāpuši no ārpuses pa spraišļiem … Esmu pārliecināta, ka tas ir mazais Gu­sevs …

Noknikšķinājusi pirkstus, viņa raudzījās uz kokgrie­zumiem rotātajām durvīm. Viņas uzacis saraucās. Aiz durvīm trakā ātrumā aizdipēja desmiti kāju. Atskanēja mežonīgs bļāviens. Kņada. Steidzīgi šāvieni. Lamola kundze aši apsēdās pie galda, nospieda slēdzi: mīksti iedūcās dinamo, violeti iemirdzējās bumbierveidīgās lam­pas. Ieklabējās kloķis, sūtīdams signālus.

—  Garin, mēs esam pagalam … Garin, mēs esam pagalam … — viņa ierunājās, noliekusies pār mikrofona sietiņu.

Pēc minūtes kokgriezumiem rotātās durvis nobrak­šķēja no dūru un kāju sitieniem.

—   Atveriet durvis! Ver vaļā! … — atskanēja balsis.

Lamola kundze satvēra Jansenu pie rokas, aizvilka

pie sienas un ar kāju nospieda kokgriezuma grieztulu pie pašas grīdas. Ar audumu apvilkts panelis starp di­vām puskolonām nedzirdami ieslīdēja dziļumā. Lamola kundze un Jansens pa slepeno atveri nozuda pazemes ejā. Panelis atgriezās agrākajā vietā.

Pēc negaisa īpaši spoži mirdzēja un mirguļoja zvaig­znes virs saviļņotā okeāna. Vējš gāza nost no kājām. Augstu uzšļakstīja krasta bangas. Dārdēja akmeņi. Okeāna troksnī ielauzās šāvieni. Lamola kundze un Jan­sens, slēpdamies aiz krūmiem un klintīm, bēga uz zie­meļu līci, kur vienmēr stāvēja motorkuteris. Pa labi kā melna siena pacēlās pils, pa kreisi — viļņi, baltas putu krēpes un tālumā — lēkājošās «Arizonas» uguntiņas. Aiz muguras debesīs iesniecās lielā hiperboloīda režģotais siluets. Tā galotnē bija gaisma.

—   Skatieties! — skrējienā pagriezusies un pametusi ar roku uz torņa pusi, iesaucās Lamola kundze. — Tur gaisma! Tā ir nāve!