Inženiera Garina hiperboloīds

Šodien senātam bija gods pasniegt Garinam titulus: Lejasvelsas lorda, Neapoles hercoga, Šarleruā grāfa, Milhauzenas barona un Viskrievijas līdzimperatora. No Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm, kur, diemžēl, kā jau demokrātiskā valstī, tituli nepiedienējās, pasniedza goda nosaukumu «Businessman of God», kas tulkojumā nozīmēja — «Tirgonis no dieva žēlastības».

Garins pateicās. Viņš ar baudu uzspļautu virsū visiem šiem tuklajiem, cienījamiem plikpauriem, kas sēdēja vi­ņam pretim amfiteātra zālē ar divrindu logiem. Taču viņš saprata, ka nenospļausies, bet tūdaļ piecelsies un pateiksies.

«Pagaidiet,» viņš domāja, stāvēdams (bāls, maziņš, ar spiču bārdiņu) aplausos dārdošā amfiteātra priekšā, «iesniegšu jums projektu par rasu atlases tīrību un pirmo tūkstoti…» Bet pats juta, ka, iepinies ar rokām un kā­jām izliktajos tīklos un saņēmis šos lordu, hercogu, grāfu un dieva tirgoņu goda nosaukumus, viņš neko ra­dikālu neiesniegs … Turpretī banketā ieradīsies tieši no senāta zāles …

Ielās diktatora automobili apsveica ar kliedzieniem. Bet, ja labāk ieskatījās, — kliedza vienīgi kaut kādi gari zeļļi, līdzīgi pārģērbtiem policistiem, ierēdņiem; Garins klanījās un māja ar citronkrāsas cimdā ievilktu roku. Eh, nebūtu viņš piedzimis Krievijā, nebūtu pārdzīvojis revolūciju, tad brauciens pa pilsētu caur gavilējošu tautu, kas ar saucieniem «hip, hip» un ziedu mešanu izsaka savas uzticamu pavalstnieku jūtas, droši vien sagādātu viņam vislielāko iepriecinājumu. Bet Garins bija saindēts cilvēks. Viņš sirdījās: «Bleķis, bleķis, aizveriet rīkles, nav par ko priecāties.» Viņš izkāpa no mašīnas pie pilsētas domes galvenās ieejas, kur desmiti sieviešu roku (petrolejas, dzelzceļu, konservu un citu karaļu mei­tas) apbēra viņu ar ziediem.

Skriedams augšā pa kāpnēm, Garins sūtīja gaisa skūpstus pa labi un pa kreisi. Zālē iedārdējās muziķa par godu dieva tirgonim. Viņš apsēdās, un apsēdās visi. Sniegbaltais pakavveidīgais galds slīga raibos ziedos, mirdzēja kristālā. Pie katra šķīvja atradās vienpadsmit sudraba naži un vienpadsmit dažāda izmēra dakšiņas (neskaitot karotes, karotītes, omāru pincetes un sparģeļu standziņas). Nedrīkstēja kļūdīties — ar kādu nazi un dakšiņu ko ēst. .

Garins aiz niknuma nošņirkstināja zobus: aristokrati, padomā tikai: no divsimt cilvēkiem, kas sēdēja pie galda, trīs ceturtdaļas kādreiz pārdevuši ielās siļķes, bet nu vi­ņiem bez vienpadsmit dakšiņām nav pieklājīgi ēst! Taču visu acis bija pievērstas diktatoram, un viņš arī šoreiz, pakļaudamies sabiedriskajam spiedienam, uzvedās pie galda priekšzīmīgi.

Pēc bruņurupuču zupas sākās runas. Garins noklau­sījās tās, stāvēdams kājās, ar šampanieša kausu rokā. «Piedzeršos!» — nozibeņoja galvā. Veltīgas pūles.

Divām savām galda biedrēm, pļāpīgām skaistulēm, viņš pat apliecināja, ka vakaros tiešām lasot bībeli.

Starp trešo — saldo un kafiju Garins atbildēja uz runām:

«Kungi, varu, ko esat man dāvājuši, es uzskatu par dieva pirkstu, un manas sirdsapziņas svētākais pienā­kums liek izmantot šo vēsturē nebijušo varu, lai papla­šinātu mūsu tirgus, lai panāktu mūsu rūpniecības un tirdzniecības krāšņu uzplaukumu un apspiestu skrandainā pūļa netikumiskos mēģinājumus gāzt pastāvošo iekārtu …» Un tā tālāk …

Runa atstāja patīkamu iespaidu. Tiesa, tās beigās dik­tators piemetināja, it kā pie sevis trīs enerģiskus vārdus, taču tie bija pateikti nesaprotamā, domājams — krievu, valodā un palika neievēroti. Pēc tam Garins palocījās uz trim pusēm un izgāja, tauru gaudošanas, timpānu dārdoņas un līksmu saucienu pavadīts. Viņš aizbrauca uz mājām.

Pils vestibilā nometa uz grīdas spieķi un platmali (panika starp sulaiņiem, kas metās pacelt), iebāza ro­kas dziļi bikšu kabatās un, nikni izslējis bārdiņu, kāpa augšā pa krāšņo paklāju. Kabinetā viņu gaidīja privātsekretārs.

—   Pulksten septiņos vakarā klubā «Pacific» par godu diktatora kungam notiks vakariņas pie simfoniskā or­ķestra mūzikas.

—  Tā, — Garins noteica. — Kas vēl?

—   Pulksten vienpadsmitos, arī šodien, hoteļa «Indiana» baltajā zālē notiks balle par godu …

—   Telefonējiet uz vienu un otru vietu, ka esmu sa­slimis, pārēdies pilsētas rātsnamā krabjus.

—   Uzdrošinos izteikt bažas, ka šķietamā slimība sa­gādās vēl vairāk rūpju: pie jums nekavējoties ieradīsies visa pilsēta apliecināt līdzjūtību. Turklāt — laikrakstu reportieri. Viņi mēģinās iekļūt pat caur kamīna dūm­vadiem …

—  Jums taisnība. Es braucu. — Garins piezvanīja. — Vannu. Sagatavot vakara apģērbu, regālijas [36] un or­deņus.

Garins apsēdās pie galda (pa kreisi — radiouztvērējs, pa labi — telefoni, pretī — diktafons). Paņēma tīru pa­pīra lapiņu, iemērca spalvu un pēkšņi iegrima domās …

«Zoja,» viņš sāka rakstīt krieviski stingriem, lieliem burtiem, «mans draugs, tikai jūs vienīgā spējat saprast, cik briesmīgu muļķību esmu izdarījis…»