Inženiera Garina hiperboloīds

— Basta! — viņš noteica sulīgā balsī. — Diezgan pļāpāts. Pie darba, zēni! …

116

Sirms liela auguma kambarsulainis livrejas frakā un garās zeķēs nedzirdami ienāca guļamistabā, nolika uz naktsgaldiņa šokolādes tasi un biskvītus, ar klusu švī­koņu atvilka vaļā logu štoras. Garins atvēra acis:

— Papirosu.

No šā krievu paraduma — smēķēt tukšā dūšā viņš nevarēja tikt vaļā, lai gan zināja, ka amerikāņu aug­stākā sabiedrība, kas interesējas par katru viņa soli, kustību, vārdu, saskata šādā smēķēšanā zināmas neti­kumības pazīmi.

Katru dienu publicētajos feļetonos visa Amerikas prese iztaisīja Garina pagātni tīru un skaidru. Ja viņš agrāk dzēris vīnu, tad tikai apstākļu spiests, bet patie­sībā viņš esot alkohola ienaidnieks; visās avīzes apgal­voja, ka viņa un Lamola kundzes iecienītākā nodarbo­šanās atpūtas stundās — lasīt balsī iemīļotās nodaļas no bībeles; viņa nelāgie soļi (notikums Vildaijgā, ķīmisko rūpnīcu uzspridzināšana, amerikāņu eskadras nogremdēšana u. c.) tika izskaidroti — daži ar liktenīgu ne­jaušību, citi ar neuzmanīgu apiešanos ar hiperboloīdu, vismaz lielais cilvēks patiesi un dziļi to nožēlojot un gatavojoties ieiet baznīcas paspārnē, lai galīgi nomaz­gātu no sevis negribētos grēkus (starp protestantu un katoļu baznīcām jau bija sākusies cīņa par Pjotru Garinu), un, beidzot, viņam tika piedēvēta aizraušanās kopš bērnības vismaz ar desmit sporta veidiem.

Izsmēķējis resnu papirosu, Garins pašķielēja uz šo­kolādi. Ja tie būtu vecie laiki, kad viņu uzskatīja par nelieti un laupītāju, viņš pasūtītu sodu un konjaku, lai pa krietnam sapurinātu nervus, bet puspasaules dikta­

toram dzert no rīta konjaku! Tāda neķītrība atstumtu no viņa visu solīdo buržuāziju, kas kā Napoleona gvarde bija sakļāvusies ap viņa troni.

Viebdamies viņš ieņēma malku šokolādes. Kambar­sulainis, kas svinīgās skumjās stāvēja pie durvīm, pa­vaicāja pusbalsī:

—   Vai diktatora kungs atļaus ienākt privātsekretāram?

Garins laiski apsēdās gultā, uzvilka zīda pidžamu.

—   Paaiciniet.

Ienāca sekretārs, cienīgi trīs reizes — pie durvīm, is­tabas vidū un netālu no gultas — paklanījās diktatoram. Novēlēja labu rītu. Mazlietiņ pašķielēja uz krēslu.

—   Sēstieties, — pamāja Garins un tā nožāvājās, ka zobi noklakšķēja.

Privātsekretārs apsēdās. Tas bija viscaur melnā ģēr­bies kalsns vīrietis vidējos gados, ar krunkainu pieri un iekritušiem vaigiem. Viņa acu plaksti allaž bija puspie­vērti. Viņš tika uzskatīts par viselegantāko vīrieti Jau­najā Pasaulē un, kā domāja Pjotrs Petrovičs, bija no­rīkots pie viņa kā lielo finansistu spiegs.

—   Kas jauns? — Garins noprasīja. — Kā zelta kurss?

—   Ceļas.

—   Tomēr lēni. Ko?

Sekretārs melanholiski pacēla plakstus.

—  Jā gausi. Joprojām gausi.

—   Neģēļi.

Garins iebāza basās kājas brokāta kurpēs un sāka soļot pa guļamistabas balto paklāju:

—   Neģēļi, ēzeļi!

Viņa kreisā roka neviļus aizlīda aiz muguras, ar labās rokas īkšķi viņš ieķērās pidžamas bikšu saitēs un tā soļoja ar izspūrušiem, uz pieres noslīdējušiem matiem. Acīm redzot arī sekretāram šis brīdis likās vēsturisks: viņš izslējās krēslā, izstiepa kaklu no stērķelētās apkākIes, liekas, ieklausījās vēstures soļos.

—   Neģēļi! — pēdējo reizi atkārtoja Garins. — Kursa lēno celšanos es uzskatu par neuzticību man. Man! Vai jūs saprotat? Es izdošu dekrētu sodīt ar nāvi tos, kas

tirgojas ar zelta stieņiem… Rakstiet: «No šās dienas ar senāta lēmumu …»

Ticis galā ar dekrētu, Garins izsmēķēja otru papi­rosu. Iemeta smēķa galu pusizdzertajā šokolādes tasē. Noprasīja:

—   Kas vēl jauns? Vai atentāti pret mani nav atklāti?

Gariem pirkstiem ar gariem, nopulētiem nagiem sek­retārs izņēma no portfeļa lapiņu, izlasīja to pie sevis, apgrieza otrādi, atkal apgrieza:

—   Vakar vakarā un šodien pusseptiņos no rīta poli­cija atklājusi vēl divus atentātus pret jums, ser.

—   Ahā! Ļoti labi. Atmaskot presē. Kas tie tādi bija? Ceru, pūlis pats izrēķinājās ar neliešiem? Ko?

—   Vakar vakarā parkā pils priekšā tika aizturēts jauns cilvēks, pēc izskata strādnieks, viņa kabatās at­rasti divi dzelzs uzgriežņi, katrs piecsimt gramu smags. Diemžēl, bija jau vēls, parks pustukšs, un tikai dažiem garāmgājējiem, kas uzzināja par atentātu pret dievināto diktatoru, laimējās vairākas reizes iesist šim nelietim. Viņš ir arestēts.

—  Vai šie garāmgājēji bija privātpersonas vai aģenti?

Sekretāram sāka raustīties plaksti, viņš tikko ma­nāmi pasmīnēja ar mutes kaktiņu visā Ziemeļamerikā vienīgo, neatdarināmo smaidu:

—   Protams, ser, tās bija privātpersonas, godīgi, jums uzticīgi tirgotāji, ser.

—   Uzzināt tirgotāju vārdus, — Garins diktēja, — presē izteikt viņiem manu viskvēlāko atzinību. Tero­ristu sodīt ar visu likuma bardzību. Pēc notiesāšanas es viņu apžēlošu.

—   Otrs slepkavības mēģinājums noticis turpat parkā, — sekretārs turpināja. — Tika aizturēta kāda dāma, kas skatījās uz jūsu guļamistabas logu. Dāmas Tokas somiņā atrasts neliels revolveris.

—   Vai jauniņa?

—   Piecdesmit trīs gadi.

—   Kā izturējās pūlis?