Inženiera Garina hiperboloīds

To, ka notikusi katastrofa un, urbjoties cauri metālu slāņiem, kas nogulušies pēc īpatsvara, zelts nav atrasts, saprata vienīgi Garins un inženieris Šefers. Tā bija ka­tastrofa! Nolādētais Mancevs kļūdījies!

Garins nodūra galvu. Viņš bija gaidījis visu, tikai ne šādu nožēlojamu galu . .. Šefers izklaidīgi pastiepa roku ar plaukstu uz augšu, ķerdams no piltuves krīto­šos dzīvsudraba pilienus. Pēkšņi viņš satvēra Garinu aiz elkoņa un vilka uz stāvajām kāpnēm. Kad viņi bija uzrāpušies augšā, iekāpuši liftā un noņēmuši gumijas ķiveres, Šefers palēcās ar visiem smagajiem zābakiem. Viņa kalsnā, bērnišķīgi vientiesīgā seja staroja priekā.

— Tas taču ir zelts! — viņš iekliedzās caur smiek­liem. — Mēs esam vienkārši aitasgalvas… Zelts un dzīvsudrabs vārās blakus. Kas rodas? Dzīvsudraba zelts!… Redziet! — Viņš pavēra vaļā plaukstu, uz ku­ras gulēja šķidras skrotiņas. Dzīvsudrabam ir zeltaina nokrāsa. Tajā deviņdesmit procentu tīra zelta!

112

Zelts kā nafta pats plūda no zemes. Šahtas padziļi­nāšanas darbus pārtrauca. «Dzelzs kurmis» tika izjaukts un izcelts laukā. Pagaidu fermu nostiprinājumus no­ņēma. To vietā visā šahtas dziļumā nolaida masīvus tē­rauda cilindrus, kuru biezajās sienās atradās dzesēša­nas cauruļu sistēma.

Vajadzēja tikai regulēt temperatūru, lai iegūtu kar­sta tvaika augšup dzīto dzīvsudraba zeltu jebkurā šahtas punktā. Garins aprēķināja, ka pēc tam, kad tē­rauda cilindri būs nolaisti līdz šahtas dibenam, dzīvsud­raba zelts pacelsies visā šahtas augstumā un to varēs smelt tieši virszemē.

Ziemeļaustrumu virzienā no šahtas tika steidzīgi būvēts dzīvsudraba vads. Pils kreisajā spārnā, kas pie­kļāvās lielā hiperboloida torņa pakājei, mūrēja krāsnis un uzstādīja fajansa tīģeļus, kur tvaicēt zeltu.

Sākumā Garins plānoja diennaktī iegūt līdz desmit tūkstošiem pudu zelta, tas ir, līdz simt miljoniem dolāru diennaktī.

«Arizonai» nosūtīja pavēli atgriezties uz salu. La­mola kundze atbildēja ar apsveikumu un pa radio pa­ziņoja visiem, visiem, visiem, ka pārtrauc pirātiskos uzbrukumus Klusajā okeānā.

īsi pirms Vašingtonas konferences atklāšanas San­francisko ostā ienāca pieci okeāna kuģi. Tie miermīlīgi uzvilka Holandes karogu un pietauvojās krastmalā starp tūkstošiem tādu pašu tirdzniecības kuģu plašā un dū­makainā, vasaras saules piestarotā līcī.

Kapteiņi izkāpa krastā. Viss bija kārtībā. Uz kuģiem baltoja izžautas matrožu apakšbikses. Mazgāja klāju. Zināmu izbrīnu muitas ierēdņiem sagādāja krava, kada atradās kuģos ar Holandes karogu. Viņiem paskaidroja, ka piecus kilogramus smagie dzeltenā metala stieņi nav nekas cits kā zelts, kas atvests pārdošanai.

Ierēdņi pasmējās par šādu amizantu joku:

—   Par cik jūs pārdodat zeltu? He!

—   Par pašizmaksu, — atbildēja kapteiņu palīgi. (Uz visiem pieciem kuģiem norisa burtiski viena un tā pati saruna.)

—   Proti?

—   Divarpus dolāri par kilogramu.

—   Zemu vērtējat savu zeltu.

—  Pārdodam lēti, preces netrūkst, — atbildēja kap­teiņu palīgi, sūkdami pīpes.

Ierēdņi tā arī ierakstīja žurnālos — «Krava — dzel­tena metala stieņi, ar nosaukumu zelts». Pasmējās un aizgāja. Bet smieties nebija par ko.

Pēc divām dienām Sanfrancisko rīta laikrakstos, slu­dinājumu nodajā, uz balti dzeltenām afišām, kas bija iz­līmētas uz reklāmu stabiem, un vienkārši ar krītu uz ietvēm parādījās paziņojums:

«Inženieris Pjotrs Garins, uzskatīdams, ka cīņa par Zelta salas brīvību ir pabeigta, un dziļi nožēlodams upu­rus, kādus nesis pretinieks, goddevīgi piedāvā Savienoto Valstu iedzīvotājiem mierīgu tirdzniecisku sakaru sāku­mam piecus ar tīru zeltu piekrautus kuģus. Piecus kilo­gramus smagi zelta stieņi tiek pārdoti par divarpus dolāriem kilogramā. Visi, kas vien vēlas, var iegādāties stieņus tabakas, drogu un piena veikalos, laikrakstu kios­kos, pie zābaku spodrinātājiem un tā tālāk. Lūdzu pār­liecināties, ka zelts, kas man pieietams neierobežotā daudzumā, ir īsts. Ar cieņu. Garins.»

Protams, neviens cilvēks nenoticēja šīm muļķīga­jām reklāmām. Vairums kontraģentu noslēpa zelta stie­ņus. Tomēr pilsēta runāja par Pjotru Garinu, jūras lau­pītāju un leģendāru nelieti, kas atkal traucēja godīgu cilvēku mieru. Vakara avīzes pieprasīja Pjera Garrī linčošanu. Pēc pulksten pieciem vakarā dīkdieņu pūļi de­vās uz ostu un skrejošos mītiņos pieņēma rezolūciju — nogremdēt Garina kuģus un komandas locekļus pakārt pie laternu stabiem. Policisti tik tikko apvaldija pūli.

Pa to laiku ostas iestādes izdarīja izmeklēšanu. Do­kumenti uz visiem pieciem kuģiem bija kārtibā, pašiem kuģiem nevarēja uzlikt sekvestru [34] , jo ipašnieks bija pazistama holandiešu transporta firma. Tomēr iestādes prasīja aizliegt tirgošanos ar stieņiem, jo tas satracināja iedzīvotājus. Bet neviens ierēdnis nespēja pretoties kārdinājumam, kad bikšu kabatās viņam ieslidināja di­vus zelta stieņus. Pēc cietuma, pēc krāsas, pēc svara tas bija visīstākais zelts, kaut vai izstiepies. Jautājumu par tirdzniecību atstāja atklātu, pagaidām notušēja.