Inženiera Garina hiperboloīds

Apstādināt šķidrā gaisa mašīnas — nozīmēja uz­spridzināt šahtu, iespējams izsaukt šķidrās magmas iz­virdumu. Stāvoklis bija loti bīstams. Inženieris Čermaks ātrās dusmās piedraudēja ar nošaušanu. Pie šahtas sa­koncentrējās balti dzeltenie. Tad simt strādnieki nolai­dās šahtā, sānu alās un pa telefonu paziņoja uz kantori:

«Mums laupīta cita izeja, izņemot nāvi, pulksten četros uzspridzināsimies kopā ar salu.»

Tomēr termiņa pagarinājums līdz četriem. Inženieris Cermaks aizvāca no šahtas rajona gvardi un aizdrāzās ar motociklu uz pili. Viņš sastapa Garinu, sarunājamies ar Šeļgu. Abus — sasarkušus un izspūrušus. Garins, ieraudzījis Cermaku, pietrūkās kājās kā dzelts.

—   No kā jūs mācījāties tik stulbi administrēt?

—   Bet…

—   Muti ciet… Jūs esat atcelts no amata. Vācieties uz laboratoriju, uz elli, kur gribat… Jūs esat ēzelis …

Garins atgrūda durvis un izstūma Čermaku laukā. Atgriezās pie galda, uz kura stūra sēdēja Šeļga ar ci­gāru zobos.

—   Šeļga, pienācis izšķirošais brīdis, es to biju gai­dījis, — vienīgi jūs varat apturēt kustību, glābt pasā­kumu … Tas, kas sācies salā, ir bīstamāks par desmit amerikāņu flotēm.

—  M-jā, — noteica Šeļga, — sen bija laiks sa­prast …

—   Nelasiet man morāli… Es ieceļu jūs par salas gubernatoru ar ārkārtējām pilnvarām … Mēģiniet tikai atteikties, — uzņēmis visaugstāko noti, steidzīgi bēra Garins, metās pie galda, izvilka revolveri. — īsi un skaidri: ja nē — es šauju ;. . Jā vai nē?

—   Nē, — attrauca Šeļga, šķielēdams uz revolveri.

Garins izšāva. Šeļga piegrūda roku, kas turēja ci­gāru, pie deniņiem.

—   Nelietis! …

—  Ahā, tātad piekrītat?

—   Nolieciet šo verķi.

—  Labi, (Garins iemeta revolveri atvilktnē.)

—   Ko jums vajag? Lai strādnieki neuzspridzinātu šahtu? Labi. Neuzspridzinās. Bet ar šādiem noteiku­miem …

—   Iepriekš piekrītu.

—   Kā esmu bijis privāta persona šai salā, tā arī pa­likšu. Neesmu jums ne kalps, ne algotnis. Tas pirm­kārt. Visas nacionālās robežas novākt šodien pat, lai nebūtu nevienas dzeloņdrāts. Tas otrkārt…

—   Piekritu …

—  Jūsu provokatoru bandu …

—  Man nav nekādu provokatoru, — Garins aši iebilda.

—  Melojat…

—   Labi — meloju. Ko ar tiem? Vai noslīcināt?

—   Šonakt.

—  Darīts. Varat uzskatīt, ka viņi jau ir noslīcināti. (Garins ātri atzīmēja ar zīmuli bloknotā )

—  Pēdējais noteikums, — turpināja Šeļga, — pil­nīga neiejaukšanās manās attiecībās ar strādniekiem.

—  Vai nav par daudz prasīts? (Šeļga savilka pieri grumbās, nokāpa no galda. Garins satvēra viņu aiz ro­kas.) Piekrītu. Pienāks laiks — es jums tik un tā ap­lauzīšu ragus. Kas vēl?

Šeļga piemiedza acis, tā kūpināja cigāru, ka aiz dū­miem neredzēja viņa šķelmīgo, vēja appūsto seju ar īsām, gaišām ūsiņām, ar uzrautu degunu. Sai brīdī iezvanījās telefons. Garins paņēma klausuli.

—   Es. Ko? Radiograma?

Garins nometa klausuli un uzlika radioaustiņas. Klausījās, kodīja nagus. Viņa mute sašķiebās smīnā.

—  Varat nomierināt strādniekus Rīt maksāsim algu. Lamola kundze dabūjusi desmit miljonus dolāru. Tū­liņ sūtu naudai pakaļ izbraukumu dirižabli. «Arizona» nav tālu — tikai četrsimt jūdzes uz ziemeļrietumiem.

—   Nu ko, tas manu uzdevumu padara vienkāršāku,— noteica Šeļga. Sabāzis rokas kabatās, viņš izgāja.

Iekāries griestu siksnās tā, lai kājas nepieskartos grīdai, piemiedzis acis un uz brīdi aizturējis elpu, Šeļga lifta tērauda kabīnē krita lejup.

Paralēlā šahta nebija vienmērīgi atdzesēta, posmos no alas līdz alai vajadzēja šķērsot karstas joslas — glāba vienīgi kritiena ātrums.

Astoņu kilometru dzijumā, palūkojies uz rādītāja sar­kano bultu, Seļga ieslēdza reostatus un apstādināja liftu. Tā bija ala numur trīsdesmit septiņi. Trīssimt metrus dzijāk šahtas dibenā dūca hiperboloīdi un nepārtraukti īsiem sprakstieniem sprāga ugunīgi šķidrie ieži, kurus atdzesēja ar saspiestu gaisu. Šķindēja un skrapstēja ele­vatoru kausi, kas aizgādāja iežus zemes virspusē.

Ala numur trīsdesmit septiņi, tāpat kā visas alas gal­venās šahtas sānos, izskatījās kā kniedēta dzelzs kuba iekšpuse. Aiz tās sienām tvaikoja šķidrais gaiss, atdze­sēdams granīta slāņus. Šķidrās magmas josla acīm re­dzot nebija vairs dziji, tuvāk nekā bija aprēķināts pēc elektromagnētisko un seismografisko pētījumu datiem. Granīts bija nokveldēts līdz piecsimt grādiem. Ja šķidrā gaisa aparāti pārtrauktu atdzesēšanu kaut uz dažām minūtēm, viss dzīvais vienā mirklī pārvērstos pelnos.

Dzelzs kuba iekšpusē atradās gultas, soli, spaiņi ar ūdeni. Četru stundu ilgajā maiņā strādnieki tik Joti pār­mocījās, ka viņus pusdzīvus noguldīja gultās un tikai pēc tam pacēla virszemē. Dūca ventilatori un gaisa pie­vadcaurules. Spuldze pie kniedētajiem griestiem asi ap­gaismoja divdesmit piecu cilvēku drūmās, neveselīgās, uztūkušās sejas. Septiņdesmit strādnieki atradās augšē­jās alās, kas bija savienotas ar telefoniem.

Šeļga iznāca no lifta. Daži pagriezās pret viņu, bet neapsveicinājās — klusēja. Acīm redzot bija stingri no­lemts šahtu uzspridzināt.