Jūrzemes burvis

Viņa aizveda zēnu uz savu būdu, kurā dzīvoja viena pati. Parasti nevienam bērnam tur nebija ļauts ieiet, un bērni no šīs vietas baidījās. Tā bija patumša mītne zemiem griestiem, bez logiem, un tajā vienmēr smaržoja pēc dažādām zālēm, kas kaltējās, pakārtas saišķos pie jumta sijas; tur bija mētras, velnābols, timiāns, pelašķi, arnika, driģenes, miltenes, asinszāle, biškrēsliņi un lauru lapas. Tante sakrustotām kājām apsēdās pavarda priekšā un, iesāņus skatīdamās uz zēnu caur melno matu lēšķēm, noprasīja, ko viņš sacījis kazām un vai zina, ko tas nozīmē. Noskaidrojusi, ka Danijs nekā no tā nezina un tomēr spējis apburt kazas un likt tām sev sekot, viņa saprata - šim zēnam šūpulī ieliktas īpašas spējas.

Kā māsasdēls Danijs šai sievietei nebija nozīmējis neko, taču tagad viņa uz zēnu skatījās pavisam citām acīm. Paslavējusi Dāniju, tante sacīja, ka varētu iemācīt viņam vēl citus, interesantākus vārdus - piemēram, tādus, kas liek gliemezim izlīst no savas čaulas vai piekūnam nolaisties no debesīm.

—    Jā, iemāci gan! — Danijs iesaucās, tagad jau atguvies no pārbīļa un juzdamies varen lepns, ka tante tā uzteikusi viņa gudrību.

Ja es tev iemācīšu tos vārdus, - burve teica, - tu nekad tos nesacīsi citiem bērniem.

—    To es apsolu.

Sieviete pasmaidīja par zēna naivo neziņu. - Labi, labi. Bet es gādāšu, lai tu nevarētu šo solījumu pārkāpt. Tava mēle būs mēma, līdz es to atkal atraisīšu, un pat pēc tam, kaut ari spēsi runāt, tu nevarēsi pateikt manis iemācītos vārdus, citiem dzirdot. Mums ir jāglabā savas mākslas noslēpumi.

—    Labi, - atbildēja zēns, jo viņš nejuta nekādu vēlēšanos stāstīt šādu noslēpumu saviem spēļubiedriem — Danijam patika zināt un mācēt to, ko citi nezināja un nemācēja.

Viņš klusēdams sēdēja un gaidīja, kamēr tante atglauda atpakaļ nesukātos matus, sasēja jostu un, atkal apsēdusies sakrustotām kājām pie uguns, sāka mest liesmās sausu lapu saujas; biezi dūmi drīz piepildīja pustumšo telpu. Sieviete sāka dziedāt. Brīžiem viņas balss tonis spēji mainījās no zema uz augstu, it kā caur viņu dziedātu vēl kāda cita balss, un dziedāšana turpinājās ilgi, ilgi, līdz zēns vairs nesaprata, vai ir nomodā vai miegā; visu šo laiku burves vecais, melnais suns, kurš nekad nerēja, dūmos sasarkušām acīm tupēja viņam blakus. Tad burve uzrunāja Dāniju valodā, ko zēns nesaprata, un lika kopā ar viņu atkārtot noteiktus skaitām-pantus un vārdus, līdz Dāniju pārņēma burvju vara, kas lika viņam klusēt.

“Runā! - sieviete teica, lai pārbaudītu burvības spēku.

Zēns nespēja parunāt, taču viņš iesmējās.

Tad tantei kļuva mazliet bail no Danija spēka, jo šī bija pati stiprākā burvība, kādu viņa spēja savērpt: viņa bija mēģinājusi ne vien iegūt varu pār zēna runas spējām, bet reizē arī pakļaut viņu savai vadībai visās burvju mākslās. Un tomēr, pat burvības varā būdams, zēns smējās. Sieviete neko neteica. Viņa uzlēja liesmām tīru ūdeni, nogaidīja, līdz dūmi izgaist, un iedeva zēnam padzerties; kad gaiss bija tīrs un Danijs atkal spēja runāt, viņa tam iemācīja īsto piekūna vārdu, uz kādu šis putns vienmēr atsauksies un lidos šurp.

Ar šo pirmo soli sākās Danija ceļš, pa kuru viņš gāja visu turpmāko mūžu, - burvju mākslas ceļš; ceļš, kas visbeidzot lika viņam vajāt zemes un jūras ēnu līdz pat nāves valstības bezgaismas krastiem. Taču, sperot šos pirmos soļus, šķita, ka ceļš priekšā mirdz plats un spožs.

Kad Danijs pārliecinājās, ka savvaļas piekūni, dzirdēdami izsaukto vārdu, traucas pie viņa no debesīm un, skaļi plivinādami spārnus, notupstas viņam uz rokas kā prinču medību putni, viņš alka uzzināt arī citus līdzīgus vārdus un, aizgājis pie savas tantes, lūdza, lai tā viņam iemācot pasaukt zvirbuļvanagu, zivju ērgli un klinšu ērgli. Lai uzzinātu burvju vārdus, viņš darīja visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīja, kaut gan tas ne vienmēr bija patīkami. Gontā ir pazīstams teiciens "vājš kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī citādi - "ļauns kā sievietes burv ju spēks". Desmit Alkšņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodarbojās arī ar augstām burvības mākslām un ne sazinājās ar Senajiem spēkiem; taču, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļaužu vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un apšaubāmiem mērķiem. Viņa neko nezināja par Līdzsvaru un Sistēmu, ko zina un ievēro īstens burvis un kas liek tam izmantot savas burvju spējas vienīgi sevišķas nepieciešamības gadījumos. Šai sievai burvības bija allaž pie rokas, un viņu bez mitas tās izmantoja. Krietna daļa viņas zinību bija tukša acu apmānīšana, un viņa pat neatšķīra īstu burvību no viltojuma. Viņa zināja daudz lāstu un laikam gan labāk prata uzsūtīt slimību nekā to izārstēt. Kā jebkura ciemata ragana, Danija tante mācēja brūvēt mīlestības dziru, taču viņa mēdza vārīt arī citas, sliktākas dziras, kas kalpoja cilvēku greizsirdībai un naidam. Tomēr šādas gudrības burve rūpīgi slēpa no sava jaunā mācekļa un cik spēdama mācīja viņam tikai godīgas amata prasmes.