Jūrzemes burvis

Sākumā burvju māksla Danijam deva galvenokārt bērnišķu prieku par savām slepenajām zināšanām un par varu, ko viņš tagad baudīja pār putniem un zvēriem. Un šo prieku viņš saglabāja visu savu mūžu. Bieži redzēdami zēnu kalnu ganībās ar kādu plēsīgo putnu uz rokas, pārējie bērni iesauca viņu par Zvirbuļvanagu, un tā viņš ieguva vārdu, ko paturēja visu turpmāko dzīvi - tiem gadījumiem, kad viņa īstais vārds citiem nebija zināms.

Klausīdamies savas tantes stāstos par slavu, bagātību un lielo varu pār cilvēkiem, kuru var iemantot burvis, Danijs apņēmās iemācīties pēc iespējas vairāk derīgu amata gudrību. Tās viņš apguva ļoti ātri. Burve cildināja Dāniju, un pārējie ciemata bērni sāka no viņa baidīties, bet zēns pats jutās pārliecināts, ka drīz kļūs par slavenu vīru. Tā nu viņš burves vadībā mācījās vārdu pēc vārda un burvību pēc burvības, līdz sasniedza divpadsmit gadu vecumu; tagad viņš zināja jau lielāko daļu no vecās sievas mākslām — tas nebija pārlieku daudz, taču pilnīgi pietiekami neliela ciemata burvei un vairāk nekā pietiekami divpadsmit gadus vecam zēnam. Viņa bija iemācījusi Danijam visas savas zāļu un dziedināšanas gudrības un visu, ko prata, lai atrastu, saistītu, atvērtu un atklātu. Viņa bija izdziedājusi zēnam visus sev zināmos dziesminieku stāstus un Varoņdarbu vēstījumus un iemācījusi tam visus Patiesās valodas vārdus, ko pati savulaik apguvusi no zintnieka. Un no laikdariem un klejojošiem burvju māksliniekiem, kuri ceļoja nu ciemata uz ciematu pa visu Ziemeļu ieleju un Austrumu mežu, Danijs bija iemācījies dažādus trikus un laika kavēkļus, Ilūziju burvības. Tieši ar vienu no šīm nenopietnajām burvībām viņš pirmoreiz apliecināja, kādas izcilas spējas viņā mājo.

Tajos laikos ievērojams spēks bija Kargadu impērija. Tā sauc četras lielās zemes, kas atrodas starp Ziemeļu un Austrumu robežsalām: Karego-Ata, Atuana, Hēr-At-Hēra un Atnini. Valoda, kādā runā turienes iedzīvotāji, nav līdzīga nevienai citai Arhipelāga vai pārējo robežsalu valodām, un tur dzīvo mežonīgi ļaudis ar baltu ādu un dzelteniem matiem, neapvaldīti karotāji, kam patīk asiņu skati un degošu māju smaka. Iepriekšējā gadā viņi bija uzbrukuši Toriklu salām un stiprajai Torhevenai, braukdami spēcīgā flotilē sarkanu buru kuģos. Sī ziņa atceļoja līdz Gontas ziemeļiem, taču Gontas valdnieki bija aizņemti paši savos sirojumos un daudz nebēdāja par to, kas notiek ar citām zemēm. Pēc tam par kargadiešu laupījumu kļuva Spevi sala, kura tika izlaupīta un nopostīta un kuras iedzīvotāji aizvesti verdzībā, tā ka vēl šobaltdien to sedz vienīgi gruveši. Iekarojumu alku skubināti, kargadieši traucās tālāk uz Gontu un milzīgā skaitā - trīsdesmit lielu kuģu - piestāja Austrumu ostā. Viņi iebruka pilsētiņā, sagrāba to un nodedzināja un tad, atstājuši savus kuģus sargu uzraudzībā pie Aras lejteces, devās uz Ziemeļu ielejas pusi postīdami un laupīdami, apkaudami lopus un cilvēkus. Sirodami viņi sadalījās vairākos baros, un katrs bars devās laupīt, kur tam iepatikās. Drīz kalnu ciematos ieradās bēgļi ar brīdinošām ziņām. Pēc neilga laika Desmit Alkšņu iedzīvotāji ieraudzīja, ka austrumpuses debesis aptumšo dūmu mutuļi, un nākamajā uaktī tie, kuri uzkāpa Augstajos Kritumos, redzēja, ka Ieleja tinas dūmos un krāsojas uguns sārtumā -dega lauki, kuros drīz vajadzēja vākt labību, liesmoja augļu-dārzi, kuru zaros cepās nobriedušie augļi, un melni gruzdēja sabrukušie šķūņi un klētis.

Daļa iedzīvotāju aizbēga aizās un paslēpās mežos, citi sagatavojās cīnīties uz dzīvību un nāvi, un vēl citi tikai stāvēja un vaimanāja. Burve bija starp tiem, kuri aizbēga; viņa noslēpās savrup no citiem Kaperdinga kraujas alā un ar burvju vārdiem aizdarīja alas ieeju. Danija tēvs, bronzas kalējs, bija staip tiem, kuri palika, jo viņš neparko negribēja pamest savu smēdi un kausētavu, kur bija nostrādājis piecdesmit gadu. Cauru nakti viņš pavadīja, pārkaldams šķēpos visu savu gatavo metālu, un citi strādāja kopā ar viņu, siedami uzgaļus pie kapļu un grābekļu kātiem, jo nebija laika tos pienācīgi apdarināt un piestiprināt. No ieročiem ciematā bija tikai medību loki un īsi naži, jo Gontas kalniešu ļaudis ir miermīlīga tauta, kas pazīstami nevis kā karotāji, bet kā kazu zagļi, jūrasbraucēji un burvji.

Saullēktā ciematu ietina bieza, balta migla, kāda rudens rītos bieži ieskauj salas kalnāju apvidus. Ap Desmit Alkšņu mājām un būdām visas līkumotās ielas garumā stāvēja ciemata ļaudis, gaidīdami iebrucējus ar lokiem un jaun-izkaltajiem šķēpiem un pat nezinādami, vai kargadieši vēl ir tālu vai tepat tuvumā; visi klusēja un raudzījās miglā, kas slēpa no viņu skatieniem jebkādus apveidus, attālumus un draudus.