Jūrzemes burvis

Miecētājs, kura māja bija aizdedzināta, aizsūtīja pāris zēnu uz kargadiešu pusi; ķircinoši klaigādami, tie aizzibēja iebrucējiem gar pašu degungalu un atkal pazuda kā miglas rēgi miglā. Tikmēr vecākie vīri, slēpdamies aiz žogiem un lavīdamies no mājas uz māju, piezagās karotājiem pavisam tuvu no otras puses un raidīja to ciešajā pulkā spēju bultu un Šķēpu krusu. Viens kargadietis locīdamies nokrita zemē, jaunizkalta un vēl silta šķēpa caurdurts. Citus ķēra bultas, un visus pārņēma negants niknums. Viņi metās uz priekšu, lai atdarītu saviem pārdrošajiem uzbrucējiem, taču ap viņiem bija tikai balsu pilna migla. Kargadieši sekoja balsīm, uz labu laimi durstīdami miglu ar garajiem, asiņainajiem pīķiem. Nikni kliegdami, viņi noskrēja pusi ielas garuma un pat nenojauta, ka ir jau izgājuši cauri ciematam, kura tukšo māju un būdu apveidi paretam parēgojās un atkal pazuda biezajos pelēkās miglas vālos. Ciemata ļaudis skrēja izklaidus un vairums turējās krietnu gabalu priekšā, jo viņi pietiekami labi pazina apkārtni, tomēr daži - mazākie zēni un vecākie vīri - kustējās pārāk lēni. Kargadieši kapāja panāktos ar zobeniem un dūra ar pīķiem, aurodami savu kara saucienu - Atuanas Balto Krustbrāļu vārdus:

- Wuluah! Atwah!

Daži no skrejošā pulka apstājās, juzdami zem kājām raupju, akmeņainu pamatu, bet citi lauzās uz priekšu, meklēdami spokaino, neredzamo ciematu un sekodami neskaidri zibošajiem apveidiem, kas šaudījās tepat acu priekšā, bet nedevās rokā. Migla kā dzīva plandījās viņiem visapkārt spokaini ņirbošu, skrejošu, zūdošu, virmojošu tēlu izskatā. Viena kargadiešu grupa dzinās rēgiem pakaļ līdz pat Augstajam Kritumam, klinšu kraujai virs Aras ūdeņiem, un tur šie rēgi izgaisa kā zūdoša dūmakas vērpete, bet vajātāji kliegdami krita simt pēdu lejup seklajā, akmeņainajā upē, no miglas piepešā saulesgaismā. Un tie, kuri nāca no aizmugures un nenokrita, apstājās kraujas malā un klausījās.

Bailes pārņēma kargadiešu sirdis, un tagad tie spokainajā miglā sāka meklēt cits citu, nevis ciemata ļaudis. Iebrucēji sanāca kopā kraujas malā, un joprojām ap viņiem riņķoja rēgi un spokaini apveidi, bet citi neskaidri stāvi metās virsū no aizmugures, dūra ar šķēpu vai nazi un atkal pazuda miglā. Visi barā karagadieši metās bēgt un klupdami skrēja lejup pa nogāzi, neizdvesdami vairs ne skaņas, līdz beidzot piepeši izkļuva no pelēkās, aklās miglas un ieraudzīja, ka upe un kalnu aizas lejpus ciematam mirdz spožā rīta saulē. Tad viņi apstājās, sapulcējās vienkop un paskatījās atpakaļ. Virs takas slējās viļņojoša, ņirboša, pelēka siena, slēpdama visu, kas atrodas aiz tās. No šīs sienas streipuļodami un klupdami izlauzās divi vai trīs noklīduši karotāji, kuru garie pīķi nevarīgi šūpojās virs pleciem. Neviens no kargadiešiem vairs nemēģināja skatīties atpakaļ. Visi metās lejup, cenzdamies pēc iespējas drīzāk aizkļūt no apburtās vietas.

Ziemeļu ielejas tālākajā galā sirotāji saņēma pilnu karotāju algu. Austrumu meža ciemati no Ovarkas līdz pat piekrastei bija savākuši savus vīrus un nosūtījuši tos pretī Gontas iekarotājiem. Cita pēc citas aizstāvju grupas nāca lejā no kalniem, un tajā un nākamajā dienā kargadieši tika aizdzīti atpakaļ uz Austrumu ostas piekrasti, kur atklāja, ka to kuģi nodedzināti; tā nu tie cīnījās ar muguru pret jūru, līdz tika nogalināti visi līdz pēdējam, un Aras lejteces smiltis brūnēja tumšas no asinīm līdz nākamā paisuma laikam.

Bet tajā rītā Desmit Alkšņu ciematā un virs tā līdz pat Augstajam Kritumam vēl labu laiku kavējās drēgnā, pelēkā migla; tad tā piepeši saviļņojās, sāka vāliem velties prom un izgaisa. Cits aiz cita vīri iznāca spožajā rīta gaismā un pārsteigti lūkojās apkārt. Zemē gulēja kāds nonāvēts kargadiešu sirotājs, kura dzeltenie mati bija izjukuši un asiņaini; gabaliņu tālāk gulēja ciemata ādu miecētājs, kritis kaujā kā varonis.

Ciemata lejgalā joprojām liesmoja aizdedzinātā māja. Cilvēki steidzās turp, lai apdzēstu liesmas, jo šī kauja bija beigusies ar viņu uzvaru. Uz ielas netālu no lielā īves koka viņi ieraudzīja bronzas kalēja dēlu Dāniju, kurš stāvēja savrup no citiem; zēns nebija ievainots, taču zaudējis valodu un apstulbis, itin kā apdullināts. Ciemata ļaudis zināja, ko viņš ir paveicis, un aizveda zēnu uz tēva māju; pēc tam viņi devās saukt burvi, lai tā nāk lejā no savas kalnu alas un dziedina puisi, kurš glābis viņu visu dzīvības un mantību: kaut gan zaudēti bija četri vīri un nodedzināta viena māja, pārējo bija izdevies pasargāt.

Zēnam nebija neviena ievainojuma, taču viņš nespēja ne runāt, ne ēst, ne gulēt; šķita, ka viņš nedzird sev teiktos vārdus un neredz tos, kas atnākuši viņu apraudzīt. Tuvākajā apkaimē nebija neviena pietiekami gudra zintnieka, kurš spētu viņu izdziedēt. Danija tante teica: - Viņš ir pārtērējis savu spēku, - un ari viņas burvju mākslas nespēja zēnam palīdzēt.