Jūrzemes burvis

Geds neatbildēja.

Visu šo dienu, visu šo nakti spēcīgais magvējš dzina viņus pāri okeānam uz austrumu pusi. Geds vēroja apkārtni no krēslas iestāšanās līdz pat rītausmai, jo spēks, kas dzina viņu uz priekšu, tumsā kļuva vēl jo spēcīgāks. Visu laiku viņš skatījās uz priekšu, kaut arī mākoņainā nakts viņa acīm ļāva saskatīt tikpat maz kā krāsotajām acīm laivas aklajā priekšgalā. Rītausmā viņa seja izskatījās pelēka aiz paguruma, un aukstums tik ļoti bija sastindzinājis viņa locekļus, ka grūti bija pat izstiepties, lai atpūstos. Geds čukstus teica:

- Uzturi magvēju no rietumiem, Estariol! - un iegrima ciešā miegā.

Saule neparādījās, un drīz laivas priekšgalu sāka kapāt lietus, ko vējš atnesa no ziemeļaustrumiem. Tā nebija vētra, tikai ilgstošs, salts ziemas vējš un lietus. Drīz vien viss, kas atradās neapsegtajā laivā, bija viscaur izmircis, par spīti iegādātajam buraudekla pārklājam; Vīķim likās, ka a*ī viņš pats ir izmircis līdz kaulam, un Geds miegā drebēja. Gribēdams pažēlot draugu un varbūt arī pats sevi, Vīķis mēģināja uz bridi pavērst sāņus nežēlīgo, nerimtīgo vēju, kas nesa lietu. Bet, kaut gan viņš varēja sekmīgi uzturēt spēcīgu un vienmērīgu magvēju, kā bija licis Geds, izrādījās, ka viņa laikdara spējas šeit, tik tālu no zemes, zaudējušas savu iedarbīgumu, un Atklātās jūras vējš atteicās klausīties viņa balsī.

To aptvēris, Vīķis sāka nopietni bažīties, cik viņam un Gedam atliks burvju spēka, braucot arvien tālāk un tālāk no zemēm, ko apdzīvo cilvēki.

Naktī sardzē atkal stājās Geds un visu laiku virzīja laivu uz austrumiem. Kad pienāca rīts, pasaules vējš mazliet atslāba un brīžiem pat parādījās saule; tomēr viļņi bangoja tik augstu, ka "Tālredzei" vajadzēja celties tajos kā kalnos un atkal laisties lejā; vienu bridi tā turējās pašā krēpju virsotnē, bet pēc mirkļa strauji pazuda dzi|umā; tad kāpa augšup atkal un atkal nākamajā kalnā, un tā bez gala un bez mitas.

Tās dienas vakarā Vīķis pārtrauca ieilgušo klusumu.

- Mans draugs, - viņš teica, - tu kādreiz izteicies tā, it kā justos drošs, ka mēs beigu beigās sasniegsim kādu zemi. Es neapšaubītu tavu nojautu, ja vien man nerastos bažas, ka šis var būt triks — maldi, ko uzspiedis tas, kam tu seko, jo tas varbūt vēlas aizvilināt tevi tālāk, nekā cilvēkam pieļaujams doties okeāna ceļos. Svešās jūrās mūsu spēks var mainīties un vājināties. Bet ēna nenogurst, necieš badu un nevar noslīkt.

Viņi sēdēja blakus uz laivas soliņa, taču Geds reizēm paskatījās uz draugu it kā no liela attāluma, it kā no bezdibeņa otras malas. Viņa acis pauda bažas, un atbilde ilgi negribēja nākt pār lūpām.

Beidzot viņš teica: - Estariol, mēs esam tuvu.

Izdzirdis šos vārdus, draugs saprata, ka tā ir taisnība. Viņā uzbangoja bailes. Bet viņš tikai uzlika roku Gedam uz pleca un teica: — Nu tad ir labi... tas ir labi.

Nakti Geds atkal pavadīja sardzē, jo tumsā viņš nespēja gulēt. Un gulēt viņš nespēja ari trešajā dienā. Un tomēr viņi joprojām traucās pa jūru ar tādu pašu nerimtīgu, vieglu un baisu ātrumu, un Vīķis brīnījās par Geda spējām, kas ļāva uzturēt tik spēcīgu magvēju daudzas stundas pēc kārtas šeit, Atklātajā jūrā, kur Vīķa spēks bija nepārprotami sašķobījies un vājinājies. Viņi traucās arvien uz priekšu, līdz Vīķim sāka likties, ka Geda sacītais tiešām piepildīsies - ka drīz viņi aizceļos garām jūras pirmsākumiem un izpeldēs cauri dienasgaismas vārtiem. Geds stāvēja laivas priekšgalā un tāpat kā vienmēr raudzījās tālumā Taču tagad viņa skatiens vairs nebija pievērsts okeānam - vismaz ne tam okeānam, ko redzēja Vīķa acis; tas nevēroja bangoto ūdens klajumu, kas pletās līdz debess malai. Geda acu priekšā bija tumša vīzija, kas aizēnoja un aizsedza pelēko jūru un pelēkās debesis; tumsa biezēja, un aizkars kļuva arvien blīvāks. Vīķis neko tamlīdzīgu neredzēja, un vienīgi tad, kad viņš ieskatījās draugam sejā, tumsa uz īsu bridi parādījās ari viņa acīm. Laiva traucās tālāk un tālāk. Un, kaut gan viņus abus nesa viena un tā pati laiva un dzina viens un tas pats vējš, šķita, ka Vīķis traucas pa pasaules jūru uz austrumiem, bet Geds viens pats dodas valstībā, kurā nav ne austrumu, ne rietumu, ne saullēktu, ne saulrietu, ne zvaigžņu kustības debesīs.

Piepeši Geds laivas priekšgalā izslējās taisni un kaut ko skaļi teica. Magvējš norima. Laiva zaudēja viizienu un sāka mētāties augstajos viļņos kā koka skaida. Kaut gan no ziemeļiem pašlaik spēcīgi pūta pasaules vējš, brūnā bura karājās ļengana un nekustīga. Tāpēc laiva tikai šūpojās lielajos, lēnajos viļņos, bet nebrauca vairs nevienā virzienā.

- Nolaid buru! - Geds teica, un Vīķis to aši izdarīja, kamēr Geds izcēla airus, nostiprināja tos vietā un ķērās pie airēšanas.