Jūrzemes burvis

Tad Geds pacēla zizli, cik augstu varēja, un tas iekvēlojās tādā žilbinošā baltumā un spožumā, ka atvairīja un caursita pat Šo senatnīgo tumsu. Šajā gaismā Geda pretimnācējam nokrita un izgaisa visas cilvēku pazīmes. Radījums savilkās, sarāvās, samelnēja un nokrita rāpus smiltīs uz četrām īsām, nagotām ķetnām. Un tomēr tas virzījās uz priekšu, pacēlis Gedam pretī aklu, izplūdušu purnu bez lūpām, ausīm un acīm. Kad abi pretinieki sastapās, tas kļuva pilnīgi melns baltajā maģijas mirdzumā, kas apņēma to no visām pusēm. Rēgs izslējās stāvus. Pilnīgā klusumā cilvēks un ēna sastapās vaigu vaigā un apstājās.

Skaļi un skaidri, pārtraukdams senatnīgo klusumu, Geds izsauca ēnas vārdu, un tajā pašā brīdī ēna bez lūpām un bez mēles izrunāja to pašu vārdu: - Ged! - Un abas balsis bija kļuvušas par vienu balsi.

Geds izstiepa rokas, nomezdams zizli, un sagrāba savu ēnu, savu melno esību, kas stiepās viņam pretī. Tumsa savienojās ar gaismu un saplūda vienā būtnē.

Bet Vīķim, kurš šausmās vēroja notiekošo cauri krēslainajai pustumsai, pāri smilšu klajumam, šķita, ka Geds ir uzvarēts, jo viņš redzēja, ka dzidrais spožums izbālē un satumst. Niknuma un izmisuma pārņemts, viņš izlēca no laivas smiltīs, lai palīdzētu draugam vai mirtu kopā ar viņu, un metās uz to pusi, kur tumsā un tukšumā uz sausās zemes mirgoja sīkā, dziestošā gaismiņa. Taču skrienot pamats iegrima viņam zem kājām, un viņš cīnījās itin kā plūstošās smiltīs, itin kā spēcīgā ūdens straumē iekļuvis, līdz piepeši ar dārdošu troksni, ar mirdzošu dienasgaismu, ar skaudru ziemas aukstumu un skaudru sāļuma garšu ap viņu atgriezās pasaule un viņš atradās īstas, dzīvas jūras viļņos.

Netālu pelēkajā ūdenī šūpojās tukšā laiva. Neko citu Vīķis tuvumā nespēja saskatīt; lūstošās viļņu krēpes šļācās

viņam acīs un aizmigloja redzi. Nebūdams īpaši labs peldētājs, viņš tomēr turējās visiem spēkiem un, ticis līdz laivai, ierāpās tajā. Klepodams un cenzdamies nopurināt ūdeni, kas pilēja no matiem, viņš izmisīgi lūkojās apkārt, taču nezināja, kur meklēt. Tomēr beidzot krietnu gabalu attālāk, kur pirms brīža bija pletušās smiltis, bet tagad mutuļoja ūdens, viņš pamanīja viļņos kaut ko tumšu. Sagrābis airus, Vīķis sparīgi virzīja laivu uz drauga pusi un, satvēris Gedu aiz rokām, palīdzēja viņam iekļūt laivā.

Geds bija apdullis, un viņa skatiens stingi vērās tukšumā, taču viņam nebija nekādu ievainojumu. Labajā rokā viņš bija sažņaudzis zizli - melnu īves koka nūju. kas zaudējusi visu mirdzumu; to viņš neparko nelaida vaļā. Draugs nesacīja neviena vārda. Izvārdzis, izmircis un drebošs viņš tupēja, atspiedies pret mastu un ne reizes nepaskatījās uz Vīķi, kurš pacēla buru un pagrieza laivu tā, lai to dzītu ziemeļaustrumu vējš. Geds neko neredzēja no pasaules tik ilgi, līdz priekšā satumsušajās debesīs starp garenajiem mākoņiem dzidri zilas gaismas ielokā iemirdzējās jauns mēness - kā ziloņkaula sirpis, kas, atstarodams saules gaismu, apspīdēja tumsas okeānu.

Geds pacēla seju un pievērsa skatienu tālajam, spožajam puslokam rietumu pamalē.

Tā viņš skatījās ilgi, tad piecēlās un izslējās taisni, turēdams zizli abās rokās kā kareivis tur savu garo zobenu. Viņš pārlaida skatienu debesīm, jūrai, brūnajai, piepūstajai burai virs galvas un sava drauga sejai.

- Estariol, — Geds teica, — zini, tas ir izdarīts. Tas ir galā. — Viņš iesmējās. - Brūce ir sadziedēta, - viņš turpināja.

- Es esmu vesels un brīvs. — Pēc tam viņš saguma, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs zēns.

Līdz šim brīdim Vīķis bija vērojis viņu ar raižpilnām bailēm, jo nebija sapratis, kas īsti noticis tur, tumsas zemē.

Viņš nezināja, vai laivā kopā ar viņu ir Geds vai cita būtne, un viņa roka stundām ilgi bija gatavībā turējusi enkuru, lai vajadzības gadījumā izsistu dējos caurumu un nogremdētu ļaunuma iemiesojumu tepat, jūras vidū; lai neaizvestu atpakaļ uz Jūrzemi rēgu, kas varbūt piesavinājies Geda izskatu un apveidus. Tagad, skaidri redzot savā priekšā draugu un dzirdot viņa balsi, izgaisa visas šaubas. Vīķis sāka aptvert patiesību: Geds nav ne zaudējis, ne uzvarējis, bet, nosaukdams savas nāves ēnu pats savā vārdā, izdziedinājis sevi un iepazinis savu patieso esību; tagad viņu nevar pakļaut nekāds svešs spēks - vienīgi paša griba; viņš kļuvis par cilvēku, kura dzīve var kalpot tikai dzīvībai, nevis iznīcībai, sāpēm, naidam vai tumsai. "Ea zemes radīšanā", vissenākajā no dziesmām, ir teikts: "Vien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē." Šo dziesmu Vīķis tagad skanīgi dziedāja, virzīdams laivu uz rietumiem un ļaudams aukstajam ziemas nakts vējam no Atklātās jūras plašumiem sparīgi pūst mugurā.