Jūrzemes burvis

Vīķis, kurš līdz pašai pamalei redzēja tikai viļņu kāpumus un kritumus, nespēja saprast, kāpēc viņiem pēkšņi jāpāriet pie airiem; tomēr viņš klusēdams gaidīja un drīz juta, ka pasaules vējš mitējas un bangas pierimst. Laivas šūpas kļuva arvien rāmākas, līdz beidzot tā šķita slīdam uz priekšu, Geda spēcīgo airu vēzienu virzīta, un ūdens klajums pletās apkārt gandriz līdzens un nekustīgs kā zemes ieskautā līcī. Un, kaut gan Vīķis nevarēja redzēt to, ko redzēja Geds, kurš starp airu vēzieniem ik pa brīdim paskatījās atpakaļ, -kaut gan Vīķis nevarēja redzēt tumšās nogāzes zem nekustīgajām zvaigznēm -, ar savu burvja aci viņš tomēr sāka saskatīt tumsu, kas brieda viļņu ieplakās visapkārt laivai, un redzēja, ka viļņu šūpas kļūst gausas un smagas, ūdenim pārtopot smiltīs.

Ja tā bija ilūzijas burvība, tad neticami spēcīga, jo tikai milzu spēks varēja likt Atklātajai jūrai izskatīties kā cietzemei. Cenzdamies sakopot drosmi un saglabāt skaidru galvu, Vīķis sāka runāt Atklāsmes burvības vārdus, pēc katras lēni izrunātās zilbes lūkodamies, vai dīvaini žūstošajā un zūdošajā okeāna klajumā nenotiek kāda pārmaiņa vai ilūzijas sairums. Taču nekas tamlīdzīgs neuotika. Varbūt burvībai, pat tādai, kas ietekmē tikai viņa paša redzes tēlu, nevis apkārtējās maģiskās norises, šai vietā nav nekāda spēka. Bet varbūt šī nemaz nav ilūzija un viņi ir nonākuši pasaules malā?

Nekam citam nepievērsdams uzmanību, Geds turpināja airēt; vēzieni k)uva lēnāki, un, atskatīdamies pār plecu atpakaļ, viņš virzīja laivu pa noteiktu ceļu starp sēkļiem un zemūdens ciļņiem, ko redzēja vienīgi viņš pats. Laiva drebēja, ķīlim dzenot ceļu. Zem šī ķīļa pletās jūras dzīles, tomēr braucēji atradās uz zemes. Geds pacēla airus augšup, un tie nograbēja duļļos; troksnis likās baiss, jo apkārt valdīja pilnīgs klusums. Jebkādas ūdens, vēja, koka vai buras skaņas bija pazudušas milzīgā, neaptveramā klusumā, kas šķita mūžīgs un nesatricināms. Laiva gulēja nekustēdamās. Gaisā nejuta ne mazākās vēja pūsmiņas. Jūra bija pārvērtusies smiltīs, ēnainā, nekustīgā tuksnesī. Ne tumšajās debesīs, ne sausajā, nedabiskajā zemē nebija nekādas kustības, un bezgalīgais plašums attālinādamies pārtapa tumsā, kas sabiezēdama ieskāva laivu no visām pusēm.

Geds piecēlās, paņēma zizli un viegli pārkāpa laivas malai. Vīķim likās, ka viņš tūlīt nogrims un pazudīs jūrā -jo jūrai taču noteikti jābūt zem Šī sausā, tumšā pārsega, kas slēpj ūdeni, debesis un gaismu. Taču jūras vairs nebija. Geds devās projām no laivas. Tumšajās smiltīs palika viņa pēdu nospiedumi, un tās viegli čirkstēja zem viņa soļiem.

Geda zizlis sāka spīdēt - nevis ar burvju gaismu, bet ar dzidru, baltu kvēlumu, kas drīz kļuva tik spožs, ka viņa pirksti, turēdami mirdzošo koku, izskatījās gluži sarkani.

Geds soļoja uz priekšu, projām no laivas, bet bez jebkāda virziena. Šeit virzienu nebija, šeit nebija nedz ziemeļu, nedz dienvidu, nedz rietumu, nedz austrumu - tikai uz priekšu un projām.

Vīķim, kurš vēroja Gedu, viņa nestā gaisma izskatījās kā liela, lēna zvaigzne, kas virzās cauri tumsai. Un tumsa ap to biezēja, melnēja, blīvējās. To redzēja ari Geds, kurš visu laiku vēroja apgaismoto ceļu sev priekšā. Un pēc neilga laika viņš sava gaismas loka vistālākajā, blāvajā malā ieraudzīja ēnu, kas pa smiltīm nāca viņam pretī.

Sākumā tai nebija nekādu apveidu, bet, slīdēdama tuvāk, tā kļuva līdzīga cilvēkam. Šķita, ka pretimnācējs ir vecs, sirms, drūms vīrs, bet, līdzko Geds šajā stāvā pazina sava tēva, kalēja, apveidus, viņš aptvēra, ka tas nav vecs, bet pavisam jauns cilvēks. Tas bija Kristāls: viņam pretī vērās Kristāla skaistā, nekaunīgā, jaunā seja, stāvu sedza pelēks apmetnis ar sudraba saspraudi, un soļi bija manierīgi stīvi. Naida pilns bija skatiens, ko viņš cauri tumsai pievērsa Geda sejai. Geds neapstājās, bet palēnināja gaitu un, iedams uz priekšu, pacēla zizli mazliet augstāk. Tas iemirdzējās vēl spožāk, un šajā gaismā pretimnācējs zaudēja Kristāla ārieni un pārvērtās par Pekvariju. Taču Pekvarija seja bija uzpūtusies un bāla kā slīkonim, un viņš pastiepa roku dīvainā, aicinošā žestā. Geds tomēr neapstājās, bet gāja tālāk, kaut gan abus šķīra vairs tikai pāris jardu. Tad pretinieks pilnīgi pārvērtās un izplūda uz abām pusēm, itin kā atplezdams milzīgus, plānus spārnus; tas locījās, piebrieda un atkal sarāvās. īsu bridi Geds tajā redzēja Skiorha balto seju, tad divas aizmiglotas, stingas acis, tad piepeši pārbiedētu seju-grūti pateikt, briesmekļa vai cilvēka seju, - ar pāršķiebtām lūpām un bezdibeņiem līdzīgām acīm, kurās rēgojās melns, dziļš tukšums.