Kad būs uzvarēts laiks

— Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, tas ir tā saucamais Lečesteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mūžu Leonardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādījuši pilnīgi precīzi. Visu mūžu! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, alito — tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejaušība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteikšanai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes četrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: «… tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.» Vai varat iedomāties, tā taču bija traģēdija — atteikties no šāda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: «Karš ir cilvēku briesmīgākais neprāts…» Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki — par zinātnieku, inženieri — par inženieri. Bet viņš nav ne pirmais, ne otrais, ne trešais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan trešais, bet pāri tam, augstāk par to — vēl kaut kas … To es ari gribēju attēlot… Taču … labāk tomēr uzsmēķēsim …

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa istabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies atveidot šo sarežģīto jūtu gammu. Es nedomāju par to, kas šai gammā dominēja. Vai nav vienalga — prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga — iedvesma, saprāts vai griba? Kā septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot kopā, bija radies kaut kas īpašs, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, inženieris? Jā, protams. Bet pāri tam un augstāk par to — Cilvēks.

A. Dņeprovs, PASAULE, KURĀ ES PAZUDU

Mani nopirka mirušu un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Gluži vienkārši, pārgriezu sev vēnas viesnīcas «Jaunā pasaule» vannas istabā. Ja nebijis paradu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tieši tāoēc

es mēģināju aizceļot, taču neveiksmīgi, uz viņļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar saviem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ražo bērnus rnūsu civilizētajai valstij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņš mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vudrops mani aizvizināja no morga līdz savai kotedžai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis mazāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adrenalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, visapkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vudrops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā nekas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

— Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

— Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

— Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Harijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zinātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gribat?

Es piekrītoši pamāju.

— Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām parāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.

— Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

— Jā, ser.

— Harij Vudrop.

— Jā, ser Harij Vudrop.

— Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

— Ceru, ka ne.

— Kur esat mācījies?

— Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

— Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

— Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, lakstoties ap meitenēm.

— Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

— Kas tā tāda?

— Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

— Vai jau ir nakts?

— Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim neklājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zinātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektronikas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

— Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

— Harijs.

— Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

— Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

— Tā ir pasaule, kurā valda laime un labklājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.