Kad būs uzvarēts laiks

Elektroniskā «ražošana» darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik reižu tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tādus pašus jautājumus un tieši tādas atbildes.

— Tā tā lieta neies, saimniek! — vērsos pie Vudropa.

— Pagrieziet muguru, es uzģērbšu jauno kleitu! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!

— Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju negatīvo novirzi ģeneratora lampas «darbaspēka pieprasījums» tīklā.

Sjūzena nospieda pogu, taču automāts viņai neko neizsniedza.

— Ko tas nozīmē? — meitene protestēja.

— Kad viņš, — Harijs pamāja uz manu pusi, — radīs «virsvērtību», jūsu automāts atkal ieslēgsies. Pašreiz iestājusies «kapitāla uzkrāšanās» fāze.

Es nospiedu balto pogu.

— Specialitāte? ,

— Krāvējs.

— Ņemam!

No mašīnas izlīda un tieši pret manu vēderu atspiedās svira.

— Strādājiet! — no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.

— Kā lai to daru?

— Bīdiet sviru augšup un lejup!

Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bīdāma.

— Un cik ilgi man tas jādara?

— Līdz saņemsiet algu.

— Lūk tā tas notiks?

— Kastītē, kas atrodas jums pašā degungalā, iekritīs žetoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.

Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmeldzās. Tad uz mirkli pārstāju.

— Ko jūs darāt? — Harijs iebrēcās.

— Gribu atpūsties.

— Jūs atbrīvos!

Satvēru sviru un drudžaini centos panākt nokavēto.

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas varēja mani «atbrīvot». Droši vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar releja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

— Tā! Mans automāts sāk strādāt! — Sjūzena iesaucās.

— Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap «prezidentu». Uz mani neskatīdamies, viņš norūca:

— Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

— Kad saņemšu savus žetonus? — es atkārtoju.

— Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kondensatorā, atvērs tiratronu.

— Ēst gribas …

— Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pusotra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

— Es vairāk kleitu nevēlos, — viņa teica.

— Bet ko tad?

— To, ko jūs solījāt. Neilona kažoku.

— Es tūdaļ vēl palielināšu negatīvo novirzi tīklā un daļu sprieguma no viņa kondensatora pārvadīšu uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pārvadīta no manas «ražošanas sfēras» uz «patēriņa sfēru» «uzņēmēju sabiedrības» kabatās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

— Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklakšķēja. Mana nosvīdušā deguna priekšā kastītē nošķinda žetoni.

— Ņemiet savu «algu»!

Es dabūju piecus vara žetonus.

— Kas man ar tiem jādara?

— Ejiet uz «patēriņa sfēru» un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

— Proletariāts! — Sjūzena jautri iesaucās. — Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltneskrēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .

— Kas par lietu? — brīnījos.

— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rādīja piecas minūtes pāri astoņiem.

— Kāpēc mani atbrīvoja?

— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet atkal dabūt darbu.

— Kur jūs ņēmāt alu?

— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.

Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

— Specialitāte? — mašīna pajautāja.

— Krāvējs, — neko nedomādams, atbildēju.

— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.

Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru modeļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parādību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mor dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uzlabot» pēc sava prāta?

— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.

— Kas tad ir?

— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedrību».

— Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «prezidentu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.

— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jauki! Dodiet šurp «prezidentu»!

Es atdevu neona spuldzi.