Kad būs uzvarēts laiks

— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko elementu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pievadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pietiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupolā un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.

— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.

— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pašas sāka pārvietoties augšup un lejup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnībbas raga!

— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara žetonus.

— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.

Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās mašīnā. Džons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz koloratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktāvas «la». Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie palikušās sviras un sāku to centīgi kustināt.

— Atdodiet žetonus, — Harijs sacīja.

— Kāpēc?

— Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.

— Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? — es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.

— Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un dodiet šurp žetonus!

Divus no tiem es tomēr paslēpu.

Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa šo laiku Vudrops parūpējās par «valdības» drošību un vairākas reizes noņēma spriegumu no mana kondensatora. Vispār, ap savu mašīnu viņš noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par «Eldorado» projektu Harijs nokampšot veselu žūksni naudas.

Tagad biju gudrāks un par ēdamo iztērēju tikai divus žetonus. Tā bija gandrīz bada maize, bet es sapratu, ka jādomā arī par nebaltām dienām!

Nākamajā rītā atradu Sjūzenu ar saraudātām acīm.

— Kāpēc «uzņēmēju sabiedrība» pinkšķ? —; zobgalīgi iejautājos.

Darbā biju ieradies agri. Kabatā skanošie žetoni cēla manu pašapziņu.

— Tā ir cūcība! — Sjūzena žēlojās.

— Kas?

— Viņš man visu atņēma: gan kleitas, gan veļu, gan kažoku.

— Kas?

— Vudrops.

— Kāpēc?

— Lai sāktu visu no gala. Viņš tos atkal paslēpis automātā.

Pametu sviru un piegāju pie Sjūzenas. Man bija viņas žēl.

— Man šī spēle ne visai patīk, — es teicu.

— Nekas, Harijs panāks pilnīgu harmoniju.

— Nezinu, kas tā tāda. Tikai zinu, ka atņemt to, kas tev iedots, ir cūcība.

Ienāca Vudrops.

— Kas tā par idili! Marš pa vietām! Šķiet, esmu par daudz palielinājis potenciālu tiratronā. Jūs neko nedarāt un neesat atbrīvots.

— Vienu mirkli, saimniek!

Metos pie sviras, bet par vēlu. Tā bija nozudusi. Vudrops sāka apmierināti ķiķināt.

«Velns tevi rāvis! Šodienai man ir žetoni.» Sjūzena sabozās un vairs neizmantoja savu

.uilornātu. Es negribīgi spiedu balto pogu, izmēģinādams dažādas specialitātes. Nekas nebija vajadzīgs. Vai tiešām mūsu sabiedrība pārsātināta kā ar ārstiem un pedagogiem, tā ar tehniķiem un pavāriem? Vēlreiz nospiedu balto pogu.

— Specialitāte?

— Žurnālists.

— Ņemam.

Es pilnīgi apstulbu. No mašīnas tika izbīdīts galds ar rakstāmmašīnu. Ir nu gan tas Harijs! Pat tiktāl aizdomājies!

— Prese mūsu sabiedrībā dod lielus ienākumus, — Vudrops paskaidroja. Jūs saņemsiet jo vairāk, jo ar lielāku prieku Sjūzena lasis jūsu sacerējumus. Nu tad sāciet!

Vudrops izgāja.

Apsēdos pie rakstāmmašīnas un nogrimu domās. Tad iesāku:

«Ārkārtējs ziņojums! Nepieredzēta sensācija! Radioaktīvo mutāciju rezultātā izveidojušās jaunas dzīvnieku sugas! Runājošie ēzeli! Suņi matemātiķi! Pērtiķi homeopāti! Dziedošās cūkas! Gaiļi, kas spēlē pokeru!»

— Kaut kas bezjēdzīgs, — Sjūzena teica, izņemdama no sava automāta papīra lapu. Ja tā turpināsies, es nelasīšu, un jūs nomirsiet badā.

— Nepatīk? — es pavaicāju.

— Nē.

— Labi, pamēģināšu ko citu.

«Nedzirdēta sensācija! Astoņpadsmit miljardieri un četrdesmit divi miljonāri atteikušies no saviem miljardiem un miljoniem strādnieku labā …»

— Paklausieties, Sem, vai kā jūs tur sauc! Es jūsu murgojumus vairs nelasīšu.

— Vēl viens mēģinājums.

— Nelasīšu.

— Nu, lūdzu, Sjūzena.

— Negribu.

— Nu, Sjū!

— Neuzdrošinieties mani ta uzrunāt, vai dzirdat!

Es uzdrukāju:

«Sjū, jūs esat brīnumjauka meitene. Es jūs mīlu.»

Viņa neteica neko.

«Es jūs mīlu. Vai to jūs lasāt?»

Jā, — viņa klusi atbildēja. — Turpiniet.