Kad būs uzvarēts laiks

«Iemīlēju jūs kopš tā mirkļa, kad atgriezos dzīve. Visu laiku, kamēr noņemamies ar šo idiotisko projektu, domāju, kā lai mēs abi aizmūkam. Jūs un es. Vai gribat?»

— Jā, — izņemdama papīra lapu no automāta, viņa klusi atteica.

«Redziet, ko es izdomāju. Galu galā man ir specialitāte. Mēs aiziesim no Vudropa un pacentīsimies atrast īstu darbu, bet nevis šīs elektroniskās blēņas. Divatā mums būs vieglāk. Goda vārds, kopš es jūs ieraudzīju, esmu atzinis, ka pārgriezt vēnas ir stulbi.»

— Es arī domāju tāpat, — Sjū nočukstēja.

Ienāca Vudrops.

Viņš paskatījās uz savām ierīcēm un noknikšķināja pirkstus.

— Ahā! Šķiet, ka nu viss ir kārtībā! Spriegums nostabilizējies! Fāzu noviržu nav! Mēs tuvojamies «ražošanas» un «patēriņa» harmonijai.

— Protams, saimniek, — es sacīju. — Reiz taču mūsu sabiedrībai jāsāk dzīvot, kā nākas.

— Turpiniet tādā pašā garā, bet es to visu atzīmēšu shēmā, — viņš noteica, iziedams no zāles.

«Satiksimies šonakt te. Un izlēksim pa logu.»

— Labi .. .

Līdz dienas beigām sacerēju kādu desmitu idiotisku paziņojumu un nopelnīju veselu kaudzi vara ripuļu. Sjūzena akurāti plēsa nost lapu pēc lapas, lai parādītu elektroniskajam stulbenim, ka ir ļoti ieinteresēta manas produkcijas lasīšanā. Beidzot harmonija bija pilnīga, un Harijs Vudrops drudžaini uzmeta «Eldorado» shēmu, lai pārdotu to par miljonu dolāru. Shēma bija tik daudz vērta, jo tā ietvēra cilvēcisko elementu!

Es par visu peļņu paņēmu sviestmaizes un sabāzu tās pa kabatām.

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie «uzņēmēju sabiedrības».

— Tu vakar ne reizi neizmantoji savu automātu.

— Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

— Ja vēlies, paņemsim kleitas un kažoku.

— Velns tos rāvis!

— Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

— Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri žo-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oranžkrāsas debesis. Sjūzena uz mirkli piekļāvās man klāt.

— Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priekšu. Tikai vienreiz apstājos pie elektriskās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

— Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi augšup piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tumšsārta rēta.

— Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav šajā drausmīgajā pasaulē . ..

S. Gonsovskis. DUSMĪBAS DIENA

Komisijas priekšsēdētājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spējīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cilvēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratināšanas protokola. Valsts komisijas materiāli.)

No biezu zāli apaugušas ielejas parādījās divi jātnieki un devās augšup kalnā. Pa priekšu uz salna, kumpainu purnu ērzeļa jāja mežzinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimušais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli — angļu sacīkšu jātnieka segli ar vienu seglu jostu — noslīdēja zirgam uz kakla.

Mežzinis kalna galā viņu pagaidīja.

— Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.

Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta mežzinim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņš to segloja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk būtu pavisam vaļīga.

Viņš parāva pavadu tik spēcīgi, ka zirgs sacēlās pakaļkājās un pakāpās atpakaļ.

Taka atkal kļuva līdzena. Viņi jāja pa lēzenu augstieni, priekšā pacēlās skuju mežiem apaugušas kalnu virsotnes.

Zirgi gāja slaidā solī, lāgiem bez pamudinājuma sākdami rikšot un cenzdamies viens otru noskriet. Kad ķēve tika priekšā, Betlijs redzēja mežziņa iedegušos, gludi skūtos, kārnos vaigus un drūmās acis, kas uzmanīgi vēroja ceļu. Tās likās ceļa biedru nemaz nemanām.

«Esmu pārāk atklāts,» domāja Betlijs. «Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņš vai nu atņurd pusvārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu

nekas. Viņš laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cienīgs. Viņiem te šajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka žurnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads žurnālists kā .. . Labi, es arī nerunāšu ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..»

Taču pamazām viņa oma uzlabojās. Betlijam dzīvē vienmēr veicās, un viņš uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pašu prieku kā viņam. Par mežziņa noslēgiibu viņš pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.

Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaidroties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevišķos mākoņos. Pār tumšajiem mežiem un aizām aši traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas šā novada skarbo, mežonīgo brīvību.

Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.