Kad būs uzvarēts laiks

— Tevi laikam, pieguļā palaižot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.

Viņš pievilka pavadu un panāca mežzini.

— Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat šai pusē dzimis?

— Nē, — mežzinis pār plecu atteica.

— Kur tad?

— Tālu no šejienes.

— Bet šeit dzīvojat jau sen?

— Sen. — Mellers pagriezās pret žurnālistu. — Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, citādi viņi vēl mūs izdzirdēs.

— Kādi viņi?

— Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pados ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt… Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jājam šurp.

— Vai tad viņi bieži uzbrūk? Avīzēs taču rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.

Mežzinis neko neatbildēja.

— Vai viņi tiešām paši uzbrūk? — Betlijs neviļus paraudzījās atpakaļ. — Varbūt šauj arī? Vai viņiem vispār ir ieroči? Šautenes vai automāti?

— Viņi šauj ļoti reti —rokas nav tam piemērotas … Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.

— Ķetnas, — Betlijs atkārtoja. — Tātad jūs viņus šeit par cilvēkiem neuzskatāt?

— Kas? Mēs?

— Nu ja — jūs. šejienieši.

Mežzinis nospļāvās.

— Protams, ka neuzskatām. Te viņus neviens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.

Viņš runāja aprauti. Taču Betlijs jau bija aizmirsis savu apņemšanos klusēt.

— Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?

— Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja laboratorijā … Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. — Mežzinis pēkšņi apturēja zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem reižu atbildējis uz šādiem jautājumiem.

— Kas ir veltīgi?

— Nu, šis mūsu jājiens. Nekas no tā neiznāks. Viss paliks pa vecam.

— Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir plašas pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja noskaidrosies, ka otarki tiešām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs taču zināt, ka šoreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.

— Tikpat nekas neiznāks, — mežzinis nopūtās. — Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: «Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeometriju? … Vai tiešām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?» It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīcināt!

— Bet es taču tādēļ vien atbraucu, lai sagatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka …

— Vai tad jūs domājat, ka tie pārējie negatavoja materiālus? — Mellers viņu pārtrauca. — Bez tam … — kā jūs spēsiet izprast īsto stāvokli šeit? Te ir jāpadzīvo, lai varētu saprast. Pajādelēt pa apkārtni ir viens, bet dzīvot te visu laiku — pavisam kas cits. Ek! … Ko tur daudz runāt! Jāsim! — Viņš

paskubināja zirgu. — Šeit jau sākas vietas, kur viņi mēdz atklīst. Šajā ielejā.

Žurnālists un mežzinis patlaban bija nonākuši uz kraujas. Līkloču taka zem zirgu pakaviem aizvijās arvien tālāk uz leju.

Tālu priekšā pletās krūmiem aizaugusi ieleja, kuru pārdalīja šaura upīte, kas tecēja pa akmeņainu gultni. Tūdaļ aiz upītes pacēlās meža siena, bet aiz tās nebeidzamā plašumā aizstiepās Galvenās grēdas sniegotās virsotņu šķautnes.

Jātnieki varēja pārskatīt apkārtni desmitiem kilometru tālumā, taču nekur Betlijs nemanīja dzīvības pazīmes — ne dūmu strūkliņu, kas celtos no kāda skursteņa, ne siena gubiņu. Šķita, ka visa apkārtne izmirusi.

Saule paslēpās aiz mākoņa, gaiss tūliņ kļuva vēss, un žurnālists pēkšņi juta, ka viņam nemaz negribas doties mežzinim līdzi ielejā. Viņš saldams savilka plecus. Atcerējās savu pilsētas dzīvokli ar sasildīto gaisu, gaišās un siltās redakcijas telpas. Tad tomēr saņēmās. «Blēņas! Man ir gājis vēl daudz trakāk. Kas tur ko baidīties? Esmu lielisks šāvējs, man ir ļoti strauja reakcija. Kuru tad viņi būtu varējuši sūtīt šurp, ja ne mani?» Viņš redzēja, ka Mellers noņēma no pleca šauteni, un izdarīja to pašu.

Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa šauro taku.

Kad viņi bija nokļuvuši lejā, Mellers sacīja:

— Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesarunāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.

Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļš atkal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lāčkalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē allaž paliktu meža siena, bet kreisajā — krauja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēpties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.

Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausījās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.

— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā celdamies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz muguras. Paiesim nost no ceļa.

Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.

Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.