Klaiņošana augstākajā līmeni

Viņš sēdēja un nervozi grozījās. Kels basā pacie­tīgi atgādināja, ka nervozēšana viņiem var dārgi maksāt, un vēlreiz atkārtoja, kas viņiem sakāms. Albertam bija jāuzdodas par augu metabolisma pro­fesoru; tā gan, kā Kels ar nožēlu atzina, nebija ne­kāda spīdošā rekomendācija, bet tas bija vienīgais, ko Alberts varēja notēlot. Komerciālā puse viņam bija jāuztic Kelam; pēdējais bija nolēmis rīkoties atbilstoši savam stāvoklim, kāds nu tas reiz bija, — kā zinātnieks. Tātad viņš būs viņš pats. No tā, cik veiksmīgi Alberts notēlos savu lomu, iespējams, atkarīgs daudz kas, lai gan galvenā atbildība, kā Kels uzsvēra, gūlās uz viņu.

Kamēr Kels runāja, Alberts nervozēja un vēroja uzgaidāmo telpu. Greznie krēsli, lai gan izkārtoti asimetriski, tomēr bija vērsti pret vienu sienu ar trim neizteiksmīgām durvīm. Laiku pa laikam parādījās kalpotājs un pavadīja kādu no gaidītājiem pa vie­nām no tām. Kalpotāji bija livrejās tērpti jauni cil­vēki ar gludi sasukātiem melniem matiem. Un bei­dzot viens no tiem pienāca arī pie viņiem un aici­nāja iekšā, zemu paklanoties, nozibinot acis un atmetot galvu, drīzāk atgādinot dejotāju nekā sulaini.

Alberts sekoja Kelam.

—    Vai tas būtu jaunākais administrators? Vai varbūt personiskais sekretārs? Vai…

Bet Kels nelikās dzirdam.

Alberts kopā ar Kelu iegāja pa durvīm un ierau­dzīja skaistāko meiteni pasaulē.

Viņš nespēja to uzlūkot, nekādā ziņā ne. Viņa bija pārāk skaista. Un tomēr viņš ļoti labi zināja, kāda viņa ir. Garā viņš redzēja spīdošus matu viļņus krītam pār kailiem pleciem un burvīgi skaistu, bezkaislīgu seju. Meitenes ķermeni viņš pat neiz- tēlojās — tas bija neiedomājami.

Meitene sēdēja pie rakstāmgalda un vērās viņos.

Kels ieņēma valdonīgu pozu, sakrustojis rokas uz krūtīm.

—    Mēs esam ieradušies zinātniskā lietā, — viņš augstprātīgi iesāka. — Korporācija par šo jautājumu nav informēta, un tas attiecas uz dažām ziemeļu kolonijām.

Meitene nesteidzoties pierakstīja kaut ko nelielā, plānā blokņotiņā. Vienaldzīgā melodiskā balsī viņa pajautāja:

—    Jūsu uzvārds un vārds?

—    Kelvins Bursma.

Meitenes piemiegtās acis pievērsās Albertam. Viņš acumirklī zaudēja valodu. Viņš visiem dvēseles spēkiem centās neskatīties uz meiteni.

Kels skanīgi sacīja:

—           Tas ir Dž. Alberts Larū, profesors, augu me- tabolisma speciālists.

Viņš to pateica tā, ka Alberts sāka gandrīz vai lepoties ar savu vārdu.

Skaistākā meitene pasaulē maigi nočukstēja:

—           Izejiet pa šīm durvīm un tālāk pa koridoru uz mistera Blika kabinetu. Viņš jūs gaidīs.

Tieši šo brīdi Alberts izvēlējās, lai pamēģinātu paskatīties uz meiteni. Un viņa pasmaidija\ Alberts, cietis pilnīgu sakāvi, metās pie durvīm. Viņš jutās pateicīgs, ka viņa to nebija darījusi agrāk! Kels, kā jau vairāk pieredzējis un ar augstāku stāvokli dzīvē, atļāvās vēl brīdi uzkavēties, atspiesties pret rakstāmgaldu un paglūnēt uz meiteni.

Un tomēr, kad abi izgāja gaitenī, arī viņš mirka vienos sviedros.

Alberts uzmanīgi ieteicās:

—    Viņa taču nav no administrācijas, vai ne?

—           Nē, — Kels mazliet nicīgi atteica. — Viņa ir parasta aģentūras sekretāre, kas gan cits? Pro­tams, universitātē jūs diez vai esat tādu redzējis, ja nu vienīgi Korporācijas pārstāvja vai rektora kabinetā.

Alberts ne vienu, ne otru nebija pat tuvumā re­dzējis.

—    Viņai nekas liels nav jādara, — Kels turpi­nāja, — tikai jāatstāj iespaids uz apmeklētājiem un, protams, jārūpējas par to, lai šeit neiekļūtu nepiederīgi.

Alberts vilcinoties ieteicās:

—    Viņa tiešām bija iespaidīga.

—    Protams, viņa ir iespaidīga, — Kels piekrita. — Ja iedomājas, kādas aģentūrā ir algu likmes, un padomā, ka katrs vienkāršās tautas pārstāvis, kas ierodas Apgabala pārvaldē veikala darīšanās, redz šādu aģentūras paraugsekretāri, tad kļūst skaidrs, ka ir darīšana ar varu, Albert.

Albertam iešāvās prātā kāda doma. Viņš sadūšo­jās un vaicāja:

—    Varbūt vajadzēja labāk paņemt šo aģentūras paraugsekretāri līdzi?

Kels blenza viņā.

—    Lai viņa cauru dienu staigātu kopā ar mums? Tas nav iespējams, Albert! Tas maksātu vesela gada algu.

Alberts dedzīgi sacīja:

—    Bet tieši tas būtu jauki, Kel! Redzi, man ir ga­dos jauna māsīca, kuru es, tiesa, nu jau labu laiku neesmu redzējis, bet viņa izturēja konkursu uz vietu aģentūrā, un es droši vien būtu viņu pierunājis…

Viņš sastomījās. Bursma šķita esam sašutis.

—    Albert, piedodiet, bet, ja jūsu māsīca ierastos jebkurā no kabinetiem izkrāsojusies, viņai par to būtu jāiekasē maksa pēc aģentūras likmēm, citādi viņu izsviestu no turienes un viņa vēl paliktu aģentūrai parādā. Paraugsekretāre to nekādā gadī­jumā nedarītu, — viņš mierinot nobeidza.