Klaiņošana augstākajā līmeni

«Vēl viens pārtraukums,» nodomāja Alberts. Viņš izjuta dziļu godbijību pret neapšaubāmi svarīgajām darīšanām, kuras kārtoja misters Bliks, un tomēr viņš bija arī mazliet noraizējies. Viņš pēkšņi saprata, ka viņam tiešām ir iemesls būt pašpaļāvīgam, — e oksidāze arī bija ļoti svarīga lieta. Šajās trīs kolonijās bija ieguldīts vairāk par piecsimt miljo­niem dolāru un, bez šaubām, ne mazums dzīvā spēka.

Galu galā tomēr izrādījās, ka šis pārtraukums vel­tīts tieši Rietumlapzemei, Lielslāvijai un Cerčilai. Misters Bliks beidza rīkoties ar komutatoru un ap­sveica abus apmeklētājus:

—    Mister Bursma, ir pieņemts lēmums iecelt jūsu jautājumā pilnvaroto!

Un viņš sirsnīgi pasmaidīja.

Tagad Alberts varēja triumfēt.

Viņš nezināja, kas ir pilnvarotais, bet Blika iz­turēšanās liecināja, ka viņam parādīts nepieredzēts gods. Viņam pat apreiba galva, iedomājoties visu šo grezno ēku, visus kalpotājus, sekretāres un ad­ministratorus noliecot galvas viņa priekšā, kā tam, spriežot pēc mistera Blika izturēšanās, vaja­dzētu būt.

Uz mistera Blika rakstāmgalda uzliesmoja un no­dzisa sarkana spuldzīte. Pievērsdamies tai, viņš teica:

—    Atvainojiet, džentlmeņi!

«Protams,» Alberts viņam domās piedeva, «jums jāstrādā.» Viņš pačukstēja Kelam:

—    Nu ko, šķiet, mums veicas tīri labi.

—    Ko? Ak, jā, ļoti labi, — Kels tāpat čukstus at­bildēja. — Pagaidām.

—    Pagaidām? Vai misters Bliks nesaprot, kas par lietu? Mums tagad atliek tikai paskaidrot viņam yisu to sīkāk.

—    Ai, nē, Albert! Es esmu pārliecināts, ka viņš nevar pieņemt galīgo lēmumu. Viņam būs jāsūta mūs pie kādas augstākas amatpersonas.

—    Pie augstākas? Kāpēc? Vai mums būs vēlreiz viss jāskaidro no gala?

Kels pagriezās savā krēslā, lai varētu sačukstē­ties ar Albertu neuzkrītošāk.

—    Albert, tāda mēroga uzņēmums kā Korporā­cija nevar izskatīt katru neprātīgu priekšlikumu, ko tai iesniedz. Te jābūt noteiktai kārtībai. Pašlaik augu metabolisma nodaļai šeit nav sakaru (varbūt mēs šai lietā kaut ko varam darīt), tāpēc arī mums būs jāveic kaut kas līdzīgs šķēršļu skrējienam. Dzīvi paliek tikai tie, kas vislabāk piemērojušies, Albert! Tikai tiem, kas visvairāk to pelnījuši, izdo­das nokļūt pie apgabala direktora. Protams, apga­bala direktors pats izvēlas, kurus priekšlikumus ak­ceptēt, bet viņam nav jāizsijā dažādi murgaini ieteikumi.

Alberts saskatīja analoģiju ar dabisko izlasi. To­mēr viņš pazemīgi vaicāja:

—    Kā jūs zināt, ka labākie priekšlikumi tiek ak­ceptēti? Vai tas lielā mērā nav atkarīgs no tā, kā to izskaidro komivojažieris?

—    Ļoti lielā mērā. Gluži dabiski!

—    Bet tad jau… Iedomājieties, piemēram, ka es nepazītu jūs. Tādā gadījumā mana labā ideja nebūtu tikusi tālāk par misteru Bliku.

—     Tā nebūtu tikusi tālāk par sekretāri, — Kels izlaboja. — Un varbūt pat ne tik tālu. Bet, redziet, tādā gadījumā tā vairs nebūtu ļoti svarīga ideja, jo nebūtu tikusi realizēta. — To sakot, viņš iespaidīgi un lietpratīgi izslēja zodu. — Ja vien, protams, kā­dam citam neatrastos pietiekami daudz iniciatīvas un attapības, lai šo pašu ideju izklāstītu labāk. Vai tagad jūs saprotat? Lai tiešām svarīgas idejas gūtu piekrišanu, nepieciešama komersanta prasme.

Alberts bija spiests atzīt, ka šāda domu gaita vi­ņam nav saprotama. Tas bija tik svarīgi, bet viņam tas bija jāpalaiž garām. Viņš pazemīgi atgādināja sev, ka zinātnieks ārpus savas nozares neko nezina.

Tātad misters Bliks tikai bija paziņojis, ka viņiem pagaidām nav atteikts. Alberts jutās dziļi vīlies.

Un tomēr viņu pārņēma ziņkāre. Kā tas varēja gadīties, ka šāds nenozīmīgs paziņojums bija izrai­sījis viņā tādu sajūsmu? Vai tiešām to varēja pa­nākt tikai ar veidu, kādā tas tika pateikts? Misters Bliks acīmredzot to prata. Ēkas arhitektūra, sekre­tāre un viss pārējais sagatavoja apmeklētāju tikša­nos ar misteru Bliku; tas, protams, pastiprināja ie­spaidu, taču neizskaidroja to.

Kur bija meklējams atrisinājums? Alberts sa­prata — personībā. Lūk, ko komersanti saprot ar

profesionālo terminu «personība». Personība, indi­vidualitāte bija tas aktīvs, ar kura palīdzību miste­ram Blikam bija izdevies pacelties līdz savam taga­dējam postenim ātrāk nekā, piemēram, kļūt par zinātnieku.

Tādi cilvēki kā Bliks un Bursma bija daudz pū­lējušies, lai izveidotu savu personisko pievilcību. Alberts skumji domāja par to, kā to dara. Protams, šīs sfēras lietpratēji nepublicēja presē rakstus par saviem pūliņiem, un viņš arī nekad nebija par to interesējies. Bet tā bija vissvarīgākā cilvēces kul­tūras sfēra, jo no tās bija atkarīgi valdības… pat Korporācijas lēmumi!

Viņš nevarēja spriest, vai Kels sasniedzis tādu pašu meistarību kā misters Bliks, jo viņam šķita, ka Kels viņa, Alberta, dēļ sevišķi nenopūlas. Viņš nebija tā vērts.

Viņam bija vēl viens jautājums Kelam:

—    Kas ir pilnvarotais?