Klusā okeāna krāteris

«2. iebruārī. Pēc tās noslēpumainās avārijas strādājam ļoti piesardzīgi. Urbums pamazām kļūst arvien dziļāks. Mūsu kastes pildās ar iedzelteniem Iežu stienīšiem. Kaļķakmens vēl aizvien ir stipri dobumains. Šis rifs ir kā milzīgs sūklis. Tajā ir bezgala daudz dobumu. Esam tikuši cauri jau četrsimt metriem, bet iežu bijis tikai simt piecdesmit metri. Pārējā daļa ir dobumi…»

Šķiet, tas notika tieši 2. februārī… Pēc tam es vairākas nedēļas neko nepierakstīju …

No rīta Ku Mars uzstājīgi izprašņāja, kādu dziļumu esam sasnieguši. Kad pateicu, viņš neticīgi paskatījās uz mani.

—    Tīra taisnība runāt?

—           Bez šaubām! Bet kāpēc tev, patiesību sakot, jāzina precīzs dziļums?

—    Vajag …

—   Tu man tomēr pasaki — kāpēc? Ku Mars pasmaidīja.

—          Viens maziņš uzdevums rēķinu. Cik dienu urbt, lai iztaisītu caurumu visai Zemei cauri.

—    Cik tad tev iznāk?

—    Nekas neiznāk…

Ku Mars, protams, mānījās. Kāds no saliniekiem bija licis viņam noskaidrot urbuma dzijumu. Varbūt pats Vistaisnīgākais … Bet kādēļ tas bija jādara Ku Maram? Mūsu palīgi katru vakaru gāja uz ciematu pārgulēt, un no viņiem visu varēja uzzināt.

Drīz vien Ku Mars kaut kur nozuda. Pusdienās neviens viņu neredzēja.

Kad tveice norimās, sākām atkal strādāt. Pie mašīnas nostājās Pīters. Es apsēdos zem sauljuma, lai aprakstītu nesen izvilktos paraugus.

Pēkšņi kāds mani uzrunāja. Balss bija nepazīstama. Atri paskatījos atpakaļ. Zem sauljuma lūkojās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā audekla kreklā un šortos. Uz galvas dižojās maza, balta panama. Acis slēpās aiz tumšām brillēm. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram piecdesmit gadu, lai gan varēja būt arī daudz vairāk. Gludi skūto seju, rokas un kājas klāja tumši brūns tropu iedegums. Tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka viņš ir baltais.

—          Esiet sveicināti, ser, — svešais pieklājīgi sacīja angļu valodā. — Ceru, ka neesmu jūs iztraucējis. Mani sauc Karlsons. Deivuds Karlsons.

«Laikam Vistaisnīgākā padomnieks,» man iešāvās prātā.

—    Ļoti patīkami, — es piecēlos un atņēmu sveicienu. Paspiedām viens otram roku, un es pateicu, kā mani

sauc.

—    Ak, es jau jūs pazīstu! — Karlsons pasmaidīja. «Kā nu ne,» es nodomāju. «Interesanti, kur tu pusotra

mēneša slēpies? Un galvenais — kādēļ?» Karlsons it kā nolasīja manas domas.

—           Man jau sen pastāstīja par jums un jūsu biedriem,— viņš paskaidroja. — Bet es pats tikai vakar atgriezos salā. Biju … uz kaimiņu atola.

«Sitās pasakas tu vari pūst savai vecaimātei!» es nodomāju. Taču viņam pieklājīgi teicu:

—    Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Arī es nojautu, ka

jums jāatnāk. Jūs laikam esat šejienes valdnieka padomnieks?

—          Gan jā, gan nē, — Karlsons kautri pavēstīja, apsēzdamies zem sauljuma.

—    Vai kaut ko iedzersiet?

—    Pateicos. Es dzeru tikai ūdeni. Tīru jūras ūdeni.

—   Jūras ūdeni? — man paspruka.

—           Kādēļ jūs par to brīnāties? Ikviens, ja tikai vēlas, var pieradināt savu organismu lietot jūras ūdeni. Viss1 atkarīgs vienīgi no ieraduma. Jūras ūdens pat ir veselīgāks organismam nekā saldūdens. Daudzu salu iemītnieki dzer jūras ūdeni, ja tuvumā nav saldūdens. Bet man tas jau ir kļuvis par ieradumu.

—    Ak tā? — es sacīju, lai tikai kaut ko teiktu.

Brīdi klusējām. Kā viesmīlīgs saimnieks mēģināju atjaunot sarunu:

—    Vai jūs jau sen dzīvojat salās?

—   Jā.

—           Droši vien bieži braucat uz kontinentu atpūsties — uz Eiropu vai Ameriku, vai ne?

—    Nē.

Tā kā viņš nebija īpaši daiļrunīgs, ja interesējos par viņu pašu, mēģināju mainīt sarunas tēmu:

—           Šķiet, ka laiks pasliktinās. Baidos, vai nesāksies viesuļvētra. Tornis nav sevišķi droši nostiprināts.

Karlsons pārlaida urbšanas tornim pētošu skatienu.

—           Izturēs. Tam ir lieliska konstrukcija. Laikam jaunākais modelis?

—    Visjaunākais. Atvieglota tipa konstrukcija.

—          Jā, jā… — Karlsons pamāja ar lietpratēja izskatu. — Beidzot ir iemācījušies taisīt urbšanas iekārtas. Pirms piecpadsmit gadiem par tādām nevarēja ne sapņot. Bet kā ar dziļumu?

—          Aprēķināts līdz pusotram kilometram, bet, ja labi grib, var tikt līdz diviem. Tiesa gan, jo dziļāk, jo ātrums daudz lēnāks …

—           Protams! — viņš atkal pamāja. — Par laiku gan neraizējieties. Tuvākajās nedēļās tas nemainīsies.

—           Vai jums ir ziņas tik tālu uz priekšu? — es brīnījos. — Šeit, salās, tāda prognoze?

—          Jā, turklāt pilnīgi droša. — Karlsons daudznozīmīgi pacēla pirkstu.

—    Mēs regulāri klausāmies laika ziņas pa radio, — es ieminējos. — Sim rajonam tās ir ļoti nenoteiktas un allaž īslaicīgas.

—          Vai jūs runājat par radiostaciju,, kas atrodas Takuo- bas salā? — Karlsons nicīgi atmeta ar roku. — Ko šie sajēdz!

—          Tur ir tuvākā meteoroloģiskā stacija. Citi avoti man nav zināmi.

—          Jā, jā, bez šaubām, — viņš teica. — Taču Klusā okeāna šajā daļā ir īpaša klimatiskā zona. Cikloni mūs parasti neskar. Takuobas prognozes Muai neder. Mums jāsastāda pašiem savas. Ja vēl kādu laiku te uzkavēsieties, jūs pārliecināsieties, ka tās ir diezgan precīzas.