Klusā okeāna krāteris

Klusums manāmi ieilga, un mani jau pārņēma dusmas. Ko nozīmē šis teātris? Varbūt mūs atkal grib apcelt?

Muai valdnieks pirmais pārtrauca klusumu.

—    Nu? — viņš jautāja.

Šo «nu» varēja pateikt jebkurā no tūkstoš pieci simti pasaules valodām, un es atkal biju nokļuvis grūtā situācijā — kādā lai atbildu?

—           Nu? — Muai valdnieks atkārtoja. — Vai jūs esat nodomājuši klusēt līdz pat vakaram?

Viņš runāja diezgan pareizā franču valodā.

Steidzīgi viņam franciski atbildēju.

Uz ātru roku pārtulkot apsveikumu franču valodā nebija viegli. Turklāt biju aizmirsis, kā iesākt, un pārveidojis vadoņa titulu.

Pamājis ar roku, viņš mani pārtrauca:

—    Sakiet, ko jūs vēlaties!

Sāku gari un plaši skaidrot mūsu ekspedīcijas mērķi, uzdevumus un kā tiek izdarīts urbums. Uzsvēru, ka tas nenodarīs nekādu ļaunumu ne salai, ne iedzīvotājiem. Centos runāt cik iespējams populāri, vienkāršojot terminoloģiju, cik vien pratu, lietoju vārdus, kuri viņam varētu būt saprotami, nevis tehniskos izteicienus.

Muai valdnieks diezgan uzmanīgi klausījās, tad jautāja:

—    Kāpēc šis urbums vajadzīgs?

Viņš lietoja tieši vārdu «urbums», nevis «caurums salā», kā es biju runājis.

Jautājums iedzina mani strupceļā. Vai būtu jāizskaidro viņam koraļļu atola uzbūve? Jāstāsta par kimberlītiem, kurus mēs cerējām atrast dziļumā zem koraļļu rifa?… Izvairīgi atbildēju, ka gribam «palūkoties, kas ir salā iekšā», pārliecināties, vai tur nav kaut kas tāds, kas nākotnē varētu noderēt Muai iedzīvotājiem.

—    Piemēram? — viņš mani asi pārtrauca.

Jutos kā eksāmenā. Pa vaigiem straumēm plūda sviedri, aiztekot aiz krekla apkakles.

—    Dziļumā var būt daudz kas, — ne visai pārliecinoši nomurmināju.

Vadonis nedaudz pacēla smagos plakstus un sāka mani ar interesi nopētīt. Tad viņš teica:

—    Tas ir pareizi… Dziļumā var būt daudz kas, piemēram, tādas lietas, par ko jūs neesat ne sapņojis… Pieņemsim, ka jūs nezināt, kādēļ šis urbums vajadzīgs; pieņemsim, ka jūsu priekšnieks, kura šeit nav, jums to nav paskaidrojis. Taču man — salas augstākajai varai — ir jāzina, ko jūs gribat darīt, kur jūs to gribat darīt un kāpēc? Vai varbūt jūs neesat ar mani vienisprātis?

Cik varēju spriest pēc viņa valodas un runas veida, vadonis bija guvis zināmu izglītību un atstāja diezgan civilizēta cilvēka iespaidu. Tādēļ es izšķīros… Pastāstīju viņam par atola uzbūvi, ka zem koraļļu skeleta jāatrodas klints cokolam. Domājams, ka tas ir sens vulkāns. Un mēs gribam aizurbties līdz vulkānam. .

Biju ar mieru saderēt, ka viņu noteikti interesēs senais vulkāns un viņš gribēs uzzināt, vai pēc urbuma vulkāns neizvirdīs lavu.

Bet vadonis tikai pateica:

—    Tur, kur jūs gatavojaties urbt, cokolu nesasniegsiet.

— Kāpēc ne?

—    Cokols tur ir loti dziļi.

Labi vēl, ka Tobijs nesaprot franciski. Acīmredzot man jau sen vajadzēja izteikt savu sašutumu… Tā vien šķiet, ka šis brūnais monuments sadomājis mani pamācīt.

Cik iespējams stingri un dzedri sacīju:

—           Atļaujiet man pašam spriest, kura vieta ir noderīga urbumam.

Es uzsvēru vārdu «man».

Gluži negaidot, vadonis piekrita:

—           Bez šaubām… jums var būt savi apsvērumi. Jums uz to ir tiesības.

Brīdi klusējis, viņš piebilda:

—           Bet es nevaru atļaut jums urbt tur, kur esat nodomājis.

—    Kādēļ ne?

Diplomāts nekad nebūtu tā jautājis. Taču es biju slikts diplomāts… Vadonis man tūlīt lika to saprast: viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tikai paraustīja plecus.

—          Man tomēr ir jāurbj, — es nomurmināju, lai pārtrauktu iestājušos klusumu.

Viņš vēlreiz paraustīja plecus.

—          Lūdzu, urbiet, tikai citur, piemēram, tur, kur izkāpāt krastā.

Šķiet, ka es sāku saprast… Muai valdniekam tas bija ambīcijas jautājums. Ak tu brūnā mūmija! Bet es ari esmu spītīgs… Ne velti mana vecāmāte bija īriete!

—          Jūs varat izvēlēties arī kādu citu vietu, — viņš teica, it kā nolasījis manas domas, — tikai ne salas rietumu pusi.

«Ahā, tu jau sāc atkāpties no savām iepriekšējām pozīcijām!» ļaunā priekā nodomāju. «Nē, es tik viegli nepadošos …»

—          Mēs esam ierīkojuši nometni tieši rietumu pusē, — es skaļi prātoju. — Esam jau paguvuši pārnest uz turieni daju iekārtas …

Tajā brīdī es aprāvos. Viņš taču nevarēja nezināt, kas notiek ar mūsu iekārtu.

Tomēr šoreiz vadonis neizmantoja manu misēkli. Viņš tikai noteica:

—           Pārdomājiet manu priekšlikumu. Ja tas jūs neapmierina, būs jāatsakās no urbšanas.

Tas skanēja kā ultimāts.

—    Bet… — es iesāku.

—           Nekādu «bet»! Pirmais jautājums noskaidrots. Pāriesim pie otrā.

Neslēpšu, ka es atkal apjuku. Izrādījās, ka Muai valdnieks ir daudz stingrāks, nekā to varēja iedomāties.

Nezināju, ko atbildēt, un klusēju.

—    Nu?

Man šķita, ka šis «nu» neskan sevišķi laipni… Mēģināju sakopot pajukušās domas. «Pirmais tvaikonis būs pēc pusotra mēneša, mēs esam četri, bet viņi…»

—    Nu?

«Zvēru pie Plutona, viņš saprot, ka spēks ir viņa pusē. Tātad… Tātad jābūt diplomātam, lai gan tas ir sasodīti grūti…»