Klusā okeāna krāteris

Uzkāpām ar Tobiju pāris pakāpienu vaļējā verandā un iegājām kotedžā. Jutāmies pārsteigti par pirmās istabas iekārtojumu. Tas bija gluži eiropeisks. Pie loga stāvēja zems galdiņš. Uz tā — karafe un dažas kristāla glāzes. Pie galda — zemi, pīti atzveltnes krēsli. Uz grīdas, kā arī pie sienām — koši paklāji. Un visur žilbinoša tīrība.

Nedaudz apjukuši, apstājāmies. Vai jāiet tālāk vai jāgaida tepat?

Tobijs izņēma no mutes apdzisušo pīpi un iebāza kabatā.

Izdzirdējām kaut ko nošalcam un atskatījāmies. Viegla šķērssiena, kuru bija noslēpis paklājs, aizslīdēja sānus. Parādījās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā apmetnī, kas sniedzās līdz papēžiem, un apaļā, melnā cepurīte ar baltām spalvām. Šim cilvēkam bija nekustīga, tumši brūna seja bez uzacīm un apbrīnojami biezas lūpas. Acis, ko pa pusei aizsedza smagi, krunkaini plaksti, mūs vērīgi nopētīja. Varēju apzvērēt, ka šo cilvēku ciematā vēl nebiju sastapis.

Ne vārda neteikdams, paklanījos, un Tobijs sekoja manai priekšzīmei.

Cilvēks baltajā apmetnī mazliet pakustināja plakstus un turpināja mūsu apskati. Klusums manāmi ieilga, un es apjuku.

—    Mēs gribētu redzēt vadoni, — es nomurmināju, lai tikai kaut ko teiktu.

—    Vai jūs esat gatavi runāt ar Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, visgudrāko no gudrajiem, kurš izkāpis no dižā, mūžīgā okeāna zilajiem viļņiem? — cilvēks baltajā apmetnī angliski jautāja.

Jāatzīstas, ka mani pārsteidza viņa pareizā izruna.

-— J-jā, — ne visai droši teicu.

—    Nāciet man līdzil

Izgājām cauri vairākām nelielām istabām. Glitas, ērtas mēbeles. Gleznas, pulksteņi, barometrs… Vienīgi pītie paklāji uz grīdas un pie sienām atgādināja, ka mēs atrodamies uz salas Klusā okeāna centrālajā daļā. Pēdējās telpas kaktā bija vītņu kāpnes. Tās veda kaut kui lejup.

Vadoņa kotedža bija vienstāva ēka. Tātad šī ir eja uz pazemi… Vai tikai nav lamatas?

Cilvēks baltajā apmetnī jau kāpa lejup un tad paskatījās atpakaļ.

—    Nebaidieties, — viņš teica, pamanījis, ka mēs vilcināmies. — Jums nekas nedraud. Vistaisnīgākais jūs gaida. Viņš ir tur, apakšā. Ja jūs šaubāties, varat atstāt savu biedru šeit.

—    Nē, — es atbildēju. — Mēs ticam, tāpēc iesim abi.

Mūsu pavadonis aizgriezās un kāpa lejā. Mēs ar Tobiju

viņam sekojām.

Vēlāk, atceroties šo pirmo audienci pie Vistaisnīgākā, vienmēr jutos neērti, gandrīz vai kaunējos. Kādi mēs izskatījāmies … It īpaši ar to dāvanu sainīti…

Nogājuši lejā pa vītņu kāpnēm, nokļuvām plašā, diezgan drūmā telpā. Gaisma ieplūda kaut kur no augšas pa nelielu lodziņu pie pašiem griestiem. Ieskatījies pamanīju, ka savādās zāles sienas nokārtas ar visdažādākajiem ieročiem. Te bija loki un bultu maki ar bultām, piķi un metamie šķēpi, kaujas cirvji, īsi zobeni, žebērkļi un kaut kādas moku rīkiem līdzīgas savādas ietaises.

Man kļuva neomulīgi, un es neuzkrītoši pataustīju sev aiz muguras. Pistole bija kabatā. Jebkurā brīdī varēju to izvilkt.

Zāles viņā galā atradās kaut kas paaugstinājumam līdzīgs. Zem smagās, ar zeltu cauraustās mirdzošās drapē- rijas bija redzami tikai apakšējie pakāpieni.

Dažus soļus pirms aizsega pavadonis apstājās un piedāvāja mums apsēsties.

Neizpratnē paskatījos apkārt. Tomēr izrādījās, ka uz grīdas ir spilveni, piebāzti ar jūraszālēm. Mēs abi apsēdāmies, un Tobijs rūpīgi nolika sev uz ceļiem ar sarkano lenti pārsieto dāvanu sainīti.

Mūsu pavadonis nozuda aiz drapērijas. Acīmredzot aizgāja ziņot. Mēs saspringti gaidījām.

«Kas to būtu domājis, ka zem kotedžas pabūvēts apakšzemes stāvs,» es prātoju. «Zāles garums ir vismaz divdesmit metru. Tā, protams, ir izkalta klintī. Vadoņa māja

taču stāv tieši uz koraļļu rifa raga. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Tāpat ieroči,» es paraudzījos apkārt, «tas nu ir skaidrs, ka šī ir viena no Klusā okeāna salu vislielākajām kolekcijām. Pat Melburnas muzejā neesmu tādu redzējis … Tā ir nenovērtējama.»

Tobijs uz sava spilvena sakustējās. Paskatījos uz viņu. Tonijs tikko manāmi pagrozīja galvu.

—    Viss būs kārtībā, — es nomierinoši pačukstēju.

—          Tas nav svarīgi, — viņš klusu atbildēja. — Ja varētu uzpīpēt…

—    Būs vien jāpaciešas. Tagad taču nevar…

Aizsegs sašūpojās un atvērās.

Uz paaugstinājuma, kuru klāja košs pītenis, kājas sakrustojis, sēdēja cilvēks. Viņa augumu, rokas un kājas slēpa balta apmetņa krokas, platā, brūnā seja ar biezajām lūpām un prāvo degunu šķita kā no akmens izkalta. Masīvi plaksti aizsedza acis. Melnajos, sprogainajos matos mirdzēja zelta stīpa. Šis cilvēks acīmredzot bija Muai vadonis pats personiski un… pilnīgi viens. Citu zālē nebija. Pat mūsu noslēpumainais pavadonis, kurš runāja angliski, bija nozudis.

Mēs ar Tobiju piecēlāmies; es neveikli paklanījos. Neviens muskulis nepakustējās uz paaugstinājuma svinīgi sēdošā cilvēka sejā. Ja no elpošanas viegli nelīgotos apmetņa krokas, šo figūru varētu noturēt par akmens tēlu.

Iesāņus pablenzu uz Tobiju. Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un grozīja galvu, it kā viņam spiestu neesoša apkaklīte.

Man bija pilnīgi izkūpējusi no prāta apsveikuma runa. Turklāt man nebija ne jausmas, kādā valodā lai runāju.