Klusā okeāna krāteris

—          Zaķpastalas! — Pīters uzbrēca. — Vecenes, lupatas…

—          Pievaldi mēli! Tu tāpat esi noslēdzis līgumu, ka strādāsi urbšanas darbos, nevis koloniālajā policijā.

—    Tieši tā, — Džo apstiprināja.

—           Tik un tā jūs esat zaķpastalas. Par jums ņirgājas, bet jūs vēl šļupstat par neitralitāti. Zaķpastalas!

—           Ja tu vēl vienu reizi atkārtosi šo vārdu, Pīter, tu aizrīsies ar savu zobu paliekām, — Tobijs bargi brīdināja.

—    Zēni, izbeidziet! — es viņus pārtraucu. — Iesim uz

piestātni, bet no turienes uz ciematu — kuram nebū3 bail.

Tobijs un Džo, ne vārda neteikdami, piecēlās. Klusēdami devāmies prom no nometnes. Pa ceļam, atskatījies uz saviem sekotājiem, pārliecinājos, ka vienīgi Pīters ir bruņots. Tobijs un Džo demonstratīvi bija atstājuši savas karabīnes nometnē.

«10. Janvārī… Mūsu vakardienas peripetijas beidzās diezgan negaidīti. Pārliecinājušies, ka viss pazudušais atkal atrodas piestātnē, gājām uz ciematu. Tur mūs gaidīja jauns pārsteigums. Laukuma vidū tajā vietā, kur bijām atstājuši dāvanas un memorandu, bija nolikts skaists, no palmu šķiedrām pīts paklājs. Uz tā bija sakrauta mums vesela kaudze dāvanu — kaltētas zivis, ķirbji ar dzērieniem, zvejas rīki, trauki no jūras bruņurupuču bruņām un milzīgi perlamutra gliemežvāki, kas saulē mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Vienā gliemežnīcā bija ielikta saritināta zīmīte.

Tā bija uzskribelēta angļu valodā.

Tikai trīs teikumi bez paraksta.

«Vistaisnīgākais apsveic viesus un pateicas par dāvanām. Vistaisnīgākais visžēlīgi apsola audienci pēc trim naktīm dienas vidū. Vistaisnīgākais lūdz netaisīt caurumus, iekams nebūs runāts ar viņu…»»

Atceros, ka tūlīt nolasīju vēstuli arī puišiem.

—    Re nu, cik labi! — Džo priecājās.

—          Ja vien viņi nemēģina novilcināt laiku, — piebilda Pīters.

Tobijs, kā parasti, neko neteica, tikai zelēja savu pīpi.

Paņēmām dāvanas un atgriezāmies nometnē.

Vakariņojot Pīters uzdeva jautājumu, kurš mūs visus vienādi satrauca.

—    Šef, vai rīt atkal sāksim visu no gala?

—    Ko tu ieteiktu? — es jautāju.

Pīters uzmeta man pētošu skatienu.

—           Šef, es iesaku mainīt urbuma vietu. Montēsim torni tuvāk piestātnei. Vai nav vienalga, kur iztaisīt caurumu šai nolāpītajai salai?

—           Urbuma vieta bija saskaņota ar priekšniecību. Senās lavas, tātad arī kimberlīti, kas satur dimantus, tuvāk virspusei varbūt ir pie mūsu nometnes.

—    Jūs teicāt «varbūt», šef?

—    Protams! To neviens droši nezina,

=- Redziet nu! Tātad alga viena, kur urbjam.

—    Bet ja piestātnes apkaimē vispār nebūs lavas? — es nepadevos. — Ja- nepietiks ar projektēto dziļumu un urbums izbeigsies koraļļu rifā virs veca vulkāna? Priekšniecība man noraus galvu …

—    Pie nometnes tāpat var pietrūkt projektētā dziļuma. Mēs taču nezinām rifa biezumu.

—    Bez šaubām! Par to lai kreņķējas priekšniecība.

—    Tad jau iznāk, ka rīt atkal stiepsim stieņus uz nometni?

—    Tā iznāk, Pīter… Mums galu galā par to maksā. Tagad gan vairs nebūsim tik vieglprātīgi… Dežurēsim dienu un nakti.

—    Nav gan teikts, vai šajā nolādētajā salā tas kb līdzēs, — norūca Pīters.

* * *

Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad varējām doties audiencē pie Vistaisnīgākā.

Lai īsinātu laiku, trīs dienas sviedriem vaigā stiepām atkal visu iekārtu no piestātnes uz nometni. Iestājoties tumsai, pēc kārtas apsargājām nometni. Nakts viesi vairs neparādījās. Vai nu mūsu brīdinājumam bija kāda nozīme, vai arī salinieki nogaidīja …

Man nebija šaubu, ka viss turpmākais būs atkarīgs no tikšanās ar vadoni.

Sākām gatavoties jau no paša rīta. Tika nolemts, ka dosimies audiencē abi ar Tobiju. Pīters un Džo paliks sargāt nometni un, ja būs nepieciešams, nāks mums palīgā.

Mēs ar Tobiju noskuvāmies, uzvilkām tīrus kreklus un jaunas sandales. Es iebāzu bikšu pakaļējā kabatā plakanu automātisko pistoli. Ieteicu Tobijam darīt tāpat. Tomēr viņš kategoriski atteicās un pavēstīja, ka iešot bez ieroča. Paņēmām līdzi dāvanas — tropu ķiveri, pildspalvu un konjaka pudeli. Tobijs to visu ietina lielā koša auduma gabalā un apsēja ar platu, sarkanu lenti.

—    Neuztraucies, Maikste, — Pīters atvadoties teica. — Mēs ar Džo jums sarīkositn smukas bēres …

Tobijs neatbildēja, tikai padraudēja Pīteram ar dūri, un mēs devāmies ceļā.

Jāatzīstas, klusībā cerējām uz svinīgu pieņemšanu, ļaužu pilnu laukumu, dejām, kas būs sarīkotas mums par godu. Nekā tāda nebija. Laukums bija tukšs. Vienīgi

sargi vara ķiverēs un izšūtajos kamzoļos stāvēja savā postenī pie kotedžas durvīm. Mēs ar Tobiju diezgan nedroši viņiem tuvojāmies. Šoreiz viņi izslējās taisni un pielika brūnās dūres pie baltā spalvu pušķa, kas rotāja ķiveres. Pēc tam viens no sargiem ar žestu aicināja mūs iekšā.

Neslēpšu, ka iegāju šajā Muai vissvētākajā vietā ar nelielu sirds drebēšanu. Ne jau aiz bailēm, ai nē… Drīzāk aiz ziņkāres. Turklāt pa šīm trim nedēļām, kuras jau bijām pavadījuši salā, es neviļus biju sācis cienīt nepieejamo, noslēpumaino valdnieku, kura pavalstnieki, bez šaubām, izpildīdami viņa gribu, tik lieliski mūs izmuļķoja.