Klusā okeāna krāteris

Par miegu nebija ko domāt. Viss bija caurcaurēm iz- mircis. Salauzām vairākas kastes. Aplējām tās ar benzīnu. Pīters noknikšķināja šķiltavas — un tumšajās debesīs, kur mākoņu plaisās jau pamirgoja zvaigznes, uzšāvās liesmu mēles. Notupušies mitrajās smiltīs, klusēdami lūkojāmies ugunī. Džo žāvēja slapju kabatlakatu. Tobijs cītīgi mēģināja aizkūpināt pīpi.

—   Tādā negaisa laikā jau var izvazāt visu nometni, — ieminējās Džo, pastiepdams kabatlakatu pie pašas uguns.

—   Domājams, ka viņi gan labāk tupēs savās būdās, — Pīters norūca.

Tobijs neteica neko, tikai piesardzīgi pavilka Džo ka- batdrānu tālāk no liesmas.

—   Viņi atnāks uz rīta pusi, — sacīja Pīters. — Tas ir tikpat vienkārši kā Tobijam brokastīs izvārīt mannas biezputru. Vai tā nav, Tobij?

—    Nē, — Tobijs iebilda. — Šodien dežurē Džo.

—    Viens pīpis, — teica Pīters un novērsās.

Sēdējām pie ugunskura, līdz sāka sārtoties rītausma. Valgais vējš bija izdzenājis mākoņus. Virs okeāna violetā klaja izripoja saule un iemirdzējās pie dūmakainās debess, no kuras bija pazudis pēdējais mākonis. Gaiss bija tik ļoti piesātināts ar mitrumu, ka Džo neizdevās izžāvēt savu kabatlakatu. Tagad viņš uzklāja to uz kastes un, lai vējš neaizpūstu, uzlika virsū liela gliemežvāka šķembu.

Ticis galā ar šo darbu, Džo paraudzījās apkārt.

—   Šķiet, ka nekas nav aiztikts, — viņš pavēstīja un atviegloti nopūtās.

—    Nekas, — apstiprināja Pīters, kurš tāpat bija uzmanīgi apskatījis mūsu noliktavu. — Viss, puiši, stāv kā

nolikts, ja neņem vērā vienīgi tavu kasti ar zobratiem, Džo, kādus desmit stieņus un vēl šādus tādus sīkumus apmēram trīssimt kilogramu smagumā.. *

Un Pīters pabeidza savu tirādi, vareni izlamādamies vispirms vācu valodā, bet tad, brīdi padomājis, pats pārtulkoja šos lamu vārdus angliski un pēc tam franciski. Mēs klausījāmies, neteikdami ne vārda. Zobratu kaste, kas vakarā bija stāvējusi pie pašas Džo telts, patiešām bija pazudusi, arī cauruļu grēda manāmi sarukusi.

—   Ko tas nozīmē? — Džo beidzot ierunājās. Man šķita, ka viņš tūlīt sāks raudāt.

—    Ķeries pie saviem pienākumiem, Džo, — ieteica Pīters. — Uzcep mums labu omleti un neaizmirsti krietni sapiparot. Ierosinu pēc brokastīm aplenkt ciematu un pielaist tam no visām četrām pusēm uguni…

Pabrokastojuši gājām visi uz ciematu. Sargi pie vadoņa kotedžas kvernēja savos posteņos.

Atkal — jau nez kuro reizi — no divdesmit solu attāluma mēģināju uzsākt sarunas. Atbilde bija klusums … Tad Pīters pagāja uz priekšu. No tādas pašas distances viņš kliegšus izkliedza visus viņam zināmos lamu vārdus, kas ietilpa pidgin English vārdnīcā. Nepārtulkojamo epitetu sarežģītajā gūzmā izteiciens «ar sprāgušu kalmāru acīm piebāztie strīpainie ķēmi» skanēja gluži kā kompliments.

Sargi vienaldzīgi pablenza uz mūsu pusi. Pītera vārdu plūdi, kā redzams, neatstāja uz viņiem nekādu iespaidu.

—   Izbeidziet, Pīter, — es lūdzu. — Jūs taču redzat, ka tam nav jēgas …

Pīters paklausīja. Viņa vārdu krājums bija izsmelts. Mēs klusēdami saskatījāmies.

Pēkšņi Džo iešāvās prātā lieliska ideja.

—   Šef! — viņš iesaucās, acis plati iepletis. — Paklau — kā būtu, ja mēs uzspēlētu «telefonu»?

i— Ko tas nozīmē?

—   Puisim ir karstumi, — Pīters piesmakušā balsī nomurmināja.

—    Nē, nē, — Džo sāka protestēt. — Tā ir tāda spēle. Vai jūs nezināt? Patiesību sakot, tas būs nevis telefons, bet drīzāk gan — skaļrunis.

—    Kāds skaļrunis?

—   Paklausieties! Stāvēsim tepat, kur mēs stāvam, un pēc komandas visi reizē izkliegsim, ko mēs gribam. Vai jūs saprotat — visi reizē. Varbūt viņš tur sadzirdēs.

—    Tāda doma var ienākt prātā vienīgi Džo, — ieminējās Pīters. — Taču mēs neko nezaudēsim. Tādā stāvoklī, kādā esam mēs, varam izmēģināt arī «telefonu».

Apspriedāmies, un es sacerēju īsu mutisku uzsaukumu «Muai valdībai». Pīters pārtulkoja «uzsaukumu» pidgin English un uzrakstīja to ar latīņu burtiem. Mēs visi čukstus patrenējāmies nesaprotamās skaņu kaskādes izrunā.

—   Tagad atkārtojiet reizē ar mani, — Pīters teica. — Korī, turklāt cik iespējams skaļi…

Četras varenas rīkles ar spalgu brēcienu pāršķēla tveicīgo, rāmo klusumu. Pelēkie papagailīši, satupuši palmu galotnēs, ne pa jokam pārbijās. Trauksmaini bari uzspur- dza pār ciematu, apdullinādami visu apkārtni ar griezīgām klaigām. Ierējās suņi, ieblējās aitas un kazas. Tuvākajās būdās sakustējās košie pīteņi, aiz tiem parādījās izbrīna pilnas un uztrauktas salinieku fizionomijas. Apjuka pat augstprātīgie sargi vara ķiverēs. Viņi grozīja galvas, nedroši pamezdami acis cits uz citp, uz mums un uz durvīm, kuras apsargāja.

Mēs korī turpinājām melodeklamāciju. Tobijs ducināja basā, Džo kliedza augstā diskantā, mēs ar Pīteru viņiem piebalsojām, cik nu spējām. Skaidri kā skaldīt skaldījām vārdus, kurus Pīters klusu teica priekšā, un pēc katra vārda apdullinoši aurojām:

—   V-vā-ā!

Mūsu «V-vā-ā! …» skanēja sevišķi braši. Pīters apgalvoja, ka tas neesot pārtulkojams, bet uzsverot, cik svarīgs un nozīmīgs ir viss pārējais. Nav šaubu, ka mūsu ansamblim būtu pārsteidzoši panākumi, ja mēs atrastos Čikāgā uz estrādes. Bet mēs bijām Muai…