Labas zīmes

Ādams sašļucis sēdēja dārzā. Augusta zilajās, skaidrajās debesīs spīdēja augusta saule, aiz žoga svilpoja strazds, bet viņam šķita, ka tāpēc vien viss ir daudz ļaunāk.

Pie zēna kājām sēdēja Suns, kas centās palīdzēt, izrak-dams no zemes pirms četrām dienām paslēpto kaulu un nolikdams to pie Saimnieka kājām, taču viņš tikai drūmi uz to paskatījās. Suns beigās apraka kaulu vēlreiz. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos.

- Ādam?

Ādams pagriezās. Pār dārza žogu viņā noskatījās trīs sejas.

- Sveiki, - Ādams skumji teica.

- Uz Nortonu atbraucis cirks, - Pipars paziņoja. - Ven-slijs tur bija un redzēja. Viņi patlaban iekārtojas.

- Ar teltīm, ziloņiem, žonglieriem, savvaļas dzīvniekiem un daudz ko citu interesantu!

- Nospriedām, ka derētu aizbraukt un paskatīties, kā šie tur ņemas, - Braiens sacīja.

Ādama prātā uzreiz atausa cirka ainas. Garlaicīgi, vienīgi tā iekārtošanās. Jebkuru dienu televīzijā rāda daudz ko labāku. Jā, bet iekārtošanās... Protams, viņi aizbrauks un palīdzēs uzcelt teltis, nomazgāt ziloņus. Ādams atstās iespaidu uz darbiniekiem ar dabisku izturēšanos pret dzīvniekiem, un tāpēc vakarā abiem ar Suni (izcilāko dresēto kranci pasaulē) būs atļauts izvest ziloņus arēnā, un...

Diemžēl tā nebūs.

Ādams skumji papurināja galvu.

- Es nedrīkstu iet laukā no mājām, - viņš teica. - Vecāki aizliedza.

Iestājās klusums.

-Ādam, - Pipars jutās mazliet neērti, - kas vakar vakarā īsti notika?

Ādams paraustīja plecus.

- Nekaš īpašs, - viņš atbildēja. - Kā vienmēr. Gribi palīdzēt, bet cilvēki domā, ka tu esi kādu nožmiedzis.

Atkal iestājās klusums. VIŅI skatījās uz savu kritušo vadoni.

- Nu, un kad, tavuprāt, tiksi laukā? - Pipars pajautāja.

- Turēs mājās gadiem. Veselu mūžību. Arā iziešu jau kā večuks, - Ādams atbildēja.

- Bet ko teiksi par rītdienu? - Venslideils prasīja.

Ādams atplauka.

- Rīt, jā, protams, - viņš pamāja. - Tad jau viss būs aizmirsts. Redzēsiet paši. Kā vienmēr.

Ādams skatījās uz VIŅIEM: nevīžīgs Napoleons ar sa-driskātām mežģīnēm, izsūtīts uz rožu cietumu Elbu.

- Bet tagad ejiet, visi, - Ādams neskanīgi iesmējās. - Par mani neuztraucieties! Viss būs kārtībā. Līdz rītdienai!

VIŅI vilcinājās. Uzticība ir cēla lieta, taču nevienam padotajam nevajadzētu piedāvāt izvēli starp vadoni un ziloņiem. VIŅI aizgāja.

Joprojām spīdēja saule. Strazds arī svilpoja. Suns, atstājis Saimnieku, lavījās klāt taurenim pie dzīvžoga -pamatīgam, necaurejamam dzīvžogam, no biezi saaugušiem un rūpīgi apcirptiem ligustriem. Ādams zināja, ka žogs ir vecs. Aiz tā sākās atklāti lauki, brīnišķīgi dubļaini dīķi, nenogatavojušies augļi, dusmīgi, bet lēni augļudārzu saimnieki, cirks, strauti, ko aizdambēt, mūri un koki, kas aicināt aicina tajos uzkāpt...

Taču žogam cauri netikt.

Ādams domīgi skatījās.

- Suns, - viņš nopietni teica, - ej projām no žoga! Ja izskriesi uz ielas, man būs tev jāseko un jāskrien laukā no dārza, lai tevi noķertu, bet es nedrīkstu. Bet... ja tu skriesi projām, man taču nekas cits neatliks.

Suns satraukti lēkāja augšup un lejup, palikdams uz vietas.

Ādams piesardzīgi palūkojās apkārt. Tad vēl piesardzīgāk viņš palūkojās Augšup un Lejup, un Iekšpus.

Un...

Un tad... žogā pēkšņi uzradās caurums - pietiekami liels, lai caur to izskrietu laukā suns, bet pēc tam izsprauktos arī zēns. Turklāt caurums tur bija jau sen.

Ādams pamirkšķināja Sunim.

Suns metās laukā. Un, skaidri, skaļi un nepārprotami saukdams:

- Suns, slikts suns! Apstājies! Atpakaļ! - Ādams sekoja.

Kaut kas viņa prātā teica, ka kaut kas tuvojas noslēgumam. Protams, ne jau pasaule. Tikai vasara. Būs arī citas vasaras, bet ne jau tādas kā šī. Nekad vairs. Tāpēc bija jāizmanto izdevība.

Lauka vidū Ādams apstājās. Kaut kur kaut kas dega. Ieraudzījis virs Jasmīnu namiņa baltu dūmu strūkliņu, viņš sastinga un saausījās.

Ādams spēja saklausīt to, kas bija liegts citu ausīm.

Viņš dzirdēja smieklus.

Ne jau raganas ķērcienus, bet klusus cilvēka smieklus -tāda cilvēka, kurš zina vairāk, nekā pašam nāktu par labu.

Virs skursteņa vijās un locījās balti dūmi.

īsu mirkli dūmos iezīmējās glītas sievietes seja. Seja, kas uz Zemes nebija redzēta vairāk kā trīs gadsimtus.

Agnese Natere pamirkšķināja Ādamam.

Vieglā vasaras vēsma izklīdināja dūmus: seja un smiekli izgaisa.

Ādams pasmaidīja un atkal metās skriet.

Mazliet tālāk pļavā, pāri upei, zēns panāca mitru, dubļos izvārtījušos suni.

- Slikts Suns, - Ādams kaunināja, kasīdams četrkājaino draugu aiz ausīm.

Suns aiz sajūsmas vaukšķēja.

Ādams pacēla skatienu augšup. Virs viņa galvas līka smagi vecas, grumbuļainas ābeles zari. Droši vien tā auga pļavā jau kopš cilvēces rītausmas. Zari liecās zem ābolu smaguma. Augļi bija sīki, zaļi, nenogatavojušies.

Zibenīgi kā uzbrūkoša kobra zēns uzrāpās kokā. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija lejā ar piebāztām kabatām un šmakstinādams grauza skābu, apaļu ābolu.

- Ei! Paklau! Puika! - aiz muguras atskanēja aizsmakusi balss. - Tu taču esi Ādams Jangs! Es tevi redzu! Pateikšu tavam tēvam, redzēsi, ka pateikšu!