Labas zīmes

- Esmu mazliet iekrājusi, - misis Treisija ne no šā, ne no tā ieteicās. - Vai zināt, dažreiz man ienāk prātā, ka derētu tikt pie mājiņas laukos. Projām no Londonas. Es to nosauktu par Lauru birzi vai Šķūni, vai arī...

- Šangrila, - Šedvels, pats nezinādams, kāpēc, izmeta.

- Tik tiešām, mister Š. Šangrila būs īstais vārds, - misis Treisija viņam uzsmaidīja. - Vai jums tur ērti, mīļais?

Šedvels ar augošām šausmām atklāja, ka jūtas omulīgi.

- Jā, - viņš piesardzīgi novilka.

Savu mūžu seržants nebija juties tik ērti.

Atvērusi otro alus pudeli, misis Treisija nolika to viņa priekšā.

- Vienīgā nelaime, lai tiktu pie mājiņas, kuru jūs tik gudri nosaucāt par... mister Š?

- Ē, Šangrila.

- Tieši tā, Šangrila. Bet vienam cilvēkam jau tas neder, vai ne? Kā sacīt jāsaka, divatā iztikšana uz pusi lētāka nekā vienam.

(Vai piecsimt astoņpadsmit, nodomāja Šedvels, atcerēdamies Raganu meklētāju armijas kuplās rindas.)

Misis Treisija noķiķināja.

- Tiešām nezinu, kur meklēt otru cilvēku, kas tur apmestos...

Seržants saprata, ka misis Treisija mērķē uz viņu.

Viņu pārņēma šaubas. No Raganu meklētāju likumu un noteikumu viedokļa atstāt ierindnieku Pulsiferu kopā ar jaunu dāmu Tedfīldā, protams, nebija prātīgi, bet misis Treisijas piedāvājums šķita vēl bīstamāks.

Un tomēr. Viņa gados, kad vecums nāk ar joni, kad vairs nevar rāpot garā zālē un vēsā rīta rasa kož kaulos...

(Bet rīt slēpjamies, un būs raganu kārta meklēt mūs.)

Atvērusi kārtējo Guiness pudeli, misis Treisija atkal noķiķināja.

- Ai, mister Š, - viņa teica, - varbūt jūs domājat, ka gribu jūs piedzirdīt.

Viņš norūca. Zināmas formalitātes tomēr jāievēro.

Ierāvis kārtīgu malku alus, raganu meklēšanas seržants izšāva jautājumu.

Misis Treisija noķiķināja.

- Patiešām, veco muļķīt, - viņa teica, tumši pietvīkdama, - tavuprāt, cik?

Viņš atkal izšāva jautājumu.

- Divi, - misis Treisija pamāja.

- Labs ir. Tad viss kārtībā, - sacīja raganu meklēšanas seržants Šedvels (atvaļināts).

BIJA SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENA.

Augstu virs Anglijas uz Rietumu pusi dūca Boeing-747. Pirmās klases salonā sēdēja zēns, vārdā Vorloks. Nolicis komiksu žurnālu, viņš skatījās laukā pa logu.

Pēdējās pāris dienas bija tiešām neparastas. Zēns īsti nesaprata, kāpēc viņa tēvu izsauc uz Tuvajiem Austrumiem. Gan jau pats tēvs arī to nezināja. Varbūt kaut kas saistībā ar kultūru. Nekā sevišķa jau tur nebija, ja neskaita jocīgus tipus ar dvieļiem ap galvu un baigi bojātiem zobiem. Viņus izvadāja pa drupām. Vorloks bija redzējis arī labākas drupas. Viens no večukiem pajautāja, vai viņš kaut ko negribot. Vorloks atbildēja, ka grib tikt projām.

To dzirdot, visi sakritās kā nelaimes čupiņas.

Tagad viņš devās atpakaļ uz ASV. Pa starpu bija kaut kādas problēmas ar biļetēm vai lidojumu laikiem, vai tamlīdzīgi. Tas bija savādi - viņš skaidri zināja, ka tēvs bija gribējis doties atpakaļ uz Angliju. Anglijā bija jaukāk. Tā bija kā radīta amerikāņiem.

Lidmašīna laidās virs Tedfīldas, tieši virs Speķazīles Džonsona guļamistabas. Speķazīle izklaidīgi šķirstīja foto-žurnālu, kuru bija nopircis tāpēc vien, ka uz vāka bija ieraudzījis labu attēlu ar tropiskajām zivīm.

Divas lappuses tālāk aiz viņa vienaldzīgā pirksta bija atvērums par amerikāņu futbolu un tā galvu reibinošajiem panākumiem Eiropā. Tiešām dīvaini, jo žurnāla iespiešanas laikā tur bija stāsts par fotografēšanu tuksneša apstākļos.

Šim rakstam vajadzēja mainīt Speķazīles Džonsona dzīvi.

Tikmēr Vorloks lidoja uz Ameriku. Viņš taču bija pelnījis vismaz kaut ko labu (galu galā pirmos draugus nevar aizmirst arī tad, ja tolaik bijāt tikai pāris stundu vecs), taču visuvarenais liktenis tobrīd sprieda: Jā, viņš dodas uz Ameriku, vai ne? Kas labāks vēl varētu būt?

Amerikā taču ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes, varbūt pat vairāk.

pasaulē ir tūkstošiem interesantu lietu, kuras svētdienas pēcpusdienā var darīt zēns ar suni. Ādams acumirklī varēja iedomāties četrsimt vai piecsimt. Aizraujošas, kolosālas nodarbes: kaut vai iekarot planētas, pieradināt lauvas, atklāt zudušās pasaules Dienvidamerikā, kas pilnas ar dinozauriem un gaidīt gaida atklājējus un draugus.

Tikmēr viņš sēdēja dārzā un grūtsirdīgi švīkāja ar oli smiltis.

Ādama tēvs, atgriezies no gaisa karaspēka bāzes, atklāja, ka dēls ir aizmidzis un guļ tā, it kā būtu to darījis visu vakaru. Lai būtu ticamāk, Ādams ik pa brīdim iekrā-cās.

Tomēr nākamajā rītā ap brokastlaiku kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Misteram Jangam nepatika sestdienas vakarā blandīties apkārt un ķert nezin ko. Ja nu tomēr Ādams brīnumainā kārtā nebija vainīgs par iepriekšējās nakts satraukumiem - vienalga kādiem, jo neviens neko skaidri neatcerējās, vienīgi to, ka kaut kas bija noticis, -vainīgs tomēr bija Ādams. Tādi, lūk, bija mistera Janga uzskati, un tie pēdējo vienpadsmit gadu laikā bija attaisnojušies.