Labas zīmes

- Lūdzu, atvainojiet, - vīrs sacīja, - kārtīgi neapskatījos. Jā. Nu, tad labi. Acīmredzot adresēts jums ar misis Pulsiferi.

Ņūtons viņu truli uzlūkoja.

- Tādas misis Pulsiferes te nav, - viņš salti izmeta.

Vīrs noņēma no galvas katliņu.

- Man tiešām žēl... - viņš atvainojās.

- Nē, jūs pārpratāt... māte man ir, - Ņūtons sacīja. -Dzīva, vienīgi šobrīd Dorkingā. Esmu neprecējies.

- Dīvaini gan, sūtījums ir īpašs.

- Bet kas esat jūs? - Ņūtons pajautāja.

Vienās biksēs uz sliekšņa viņam jau metās vēsi.

Vīrietis neveikli pagrieza kārbu un izvilka no iekškabatas dokumentu, kuru pasniedza Ņūtonam.

Ņūtons izlasīja:

Džailzs Bedikombs Robijs, Robijs, Redferns un Baičānss Advokātu birojs Demdainčambersa 13 PRESTONA

- Jā? - viņš pieklājīgi teica. - Kā varu jums pakalpot, mister Bedikomb?

- Visupirms ielaidiet mani iekšā, - misters Bedikombs atbildēja.

-Jūs taču nebūsiet atnesis man tiesas pavēsti, vai ne? - Ņūtons painteresējās.

Iepriekšējās nakts notikumi karājās atmiņā kā mākonis, nemitīgi mainoties, lai kā Ņūtons centās atcerēties. Taču šķita, ka laikam jau viņš ir kaut ko sabojājis, tāpēc tagad jāgaida problēmas.

- Nē, - misters Bedikombs izskatījās mazliet aizvainots. - Tādiem uzdevumiem mums ir īpaši cilvēki.

Pagājis garām Ņūtonam, viņš nolika kārbu uz galda.

- Atklāti sakot, - misters Bedikombs teica, - mēs visi esam ieinteresēti. Misters Baičānss pats gribēja braukt, bet nu jau viņam grūti ceļot.

- Paklausieties, - Ņūtons sacīja, - man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

- Rau, šis, - misters Bedikombs smaidīdams pamāja: kā Azirafals, demonstrēdams burvju triku, - ir jums. Kāds jums to sūta. Tieši jums.

- Dāvana? - Ņūtons pajautāja.

Apskatījis un uzmanīgi aptaustījis kartona kārbu, viņš sāka atvilktnē meklēt asu nazi.

- Manuprāt, tas drīzāk ir mantojums, - misters Bedi-kombs paskaidroja. - Glabājās pie mums, vai varat iedomāties, trīssimt gadu. Atvainojiet. Vai es kaut ko ne tā pateicu? Paturiet roku zem auksta ūdens...

- Pie velna, ko tas nozīmē? - Ņūtons prasīja, lai gan prātā zagās ledaina nojausma.

Viņš apsūkāja sagriezto pirkstu.

- Dīvains stāsts. Ja neiebilstat, es apsēdīšos. Protams, visos sīkumos nezinu, jo sāku strādāt uzņēmumā tikai pirms piecpadsmit gadiem, taču... Kārba tika uzmanīgi piegādāta tolaik mazam juridiskam uzņēmumam, kas piederēja Redfernam un diviem Robijiem. Bedikombs pievienojās daudz, daudz vēlāk.

Toreizējais advokāta palīgs pieņēma sūtījumu, ar pārsteigumu atklādams kārbas augšā piesietu vēstuli, kas bija adresēta viņam. Tajā bija pamācības un pieci interesanti vēsturiski fakti par tuvākajiem desmit gadiem, kas, tiekot apķērīga jaunieša rokās, nodrošināja pietiekami daudz naudas, lai attīstītu veiksmīgu jurista karjeru.

Uzņēmuma darbiniekiem tikai vajadzēja rūpēties, lai kārba trīssimt gadus ir drošībā un beigās tiek piegādāta īstajam adresātam...

- ... lai gan uzņēmums gadsimtu gaitā mainīja saimniekus, - misters Bedikombs turpināja, - kārba kā bija, tā palika inventāra sarakstā.

- Es gan nezināju, ka septiņpadsmitajā gadsimtā tika ražota Heinz bērnu pārtika, - Ņūtons aizrādīja.

- Ieliku, lai mašīnā neapskādētu, - misters Bedikombs paskaidroja.

- Un šajā laikā neviens to neatvēra? - Ņūtons brīnījās.

- Ja nemaldos, divas reizes atvēra gan, - misters Bedi-kombs atzinās, - 1757. gadā misters Džordžs Kreinbi un 1928. gadā misters Arturs Baičānss, mistera Baičānsa tēvs.

Nokāsējies viņš turpināja:

- Acīmredzot misters Kreinbi tur atrada...

- ... sev adresētu vēstuli, - Ņūtons pabeidza.

Misters Bedikombs satrūkās.

- Augstā debess! Kā jūs to zināt?

- Šķiet, es atpazīstu šo stilu, - Ņūtons drūmi atbildēja. - Kas ar viņiem notika?

- Vai tik neesat jau dzirdējis? - mistera Bedikomba balsī skanēja aizdomas.

- Ne pārāk izsmeļoši. Viņus taču neuzspridzināja, vai

ne?

- Nu... misteram Kreinbi bija sirdslēkme, tā runā. Bet misters Baičānss nobālēja, ielika vēstuli aploksnē un, cik zinu, stingri piekodināja viņa dzīves laikā kārbu neatvērt. Ja kāds to uzdrošinātos, tiktu izmests no darba bez atsauksmēm.

- Bargi gan, - Ņūtons ironiski novilka.

- Tas bija 1928. gads. Lai nu kā, vēstules vēl tur ir.

Ņūtons atvēra kārbu.

Iekšā bija ar dzelzi apkalta lādīte. Neaizslēgta.

- Ņemiet vien laukā, - misters Bedikombs satraukti sacīja. - Jāatzīst, ka mani ļoti interesē, kas tur ir. Mēs birojā pat saderējām...

- Ziniet ko? - Ņūtons bija pati laipnība. - Uzvārīšu mums kafiju, tikmēr jūs atveriet lādīti.

- Es? Vai tā būs labi?

- Kāpēc gan ne? - Ņūtons jau pētīja cepešpannas, kas karājās virs plīts. Viena bija pietiekami liela, lai derētu viņa nodomam.

- Uz priekšu! - viņš mudināja. - Drosmi! Es taču neiebilstu. Pieņemsim, ka es jūs pilnvaroju...

Misters Bedikombs novilka mēteli.

- Labi, - viņš saberzēja rokas, - ja jau jūs tā sakāt. Būs ko pastāstīt mazbērniem.

Paņēmis pannu, Ņūtons uzmanīgi pieskārās durvju rokturim.

- Cerams, ka viss būs labi, - viņš teica.

- Sāksim.

Ņūtons dzirdēja klusu klikšķi.

- Kas tur ir?

- Abas atvērtās vēstules... jā, un trešā.... adresēta...