Labas zīmes

- Esmu devis zvērestu, un vispār, - Ņūtons vilcinājās. - Nu, tādu kā zvērestu. Un viņš man izmaksāja mēnešalgu avansā!

- Bet tie divi? Arī tavi draugi... - Anatēma iesāka un aprāvās.

Azirafals bija mazliet pagriezies, un, ieraudzījusi eņģeli profilā, viņa beidzot attapās.

- Atceros, kur esmu viņu redzējusi! - Anatēma iesaucās un pieķērās pie Ņūtona, jo zeme atkal sašūpojās. - Nāc!

- Bet te tūlīt notiks kaut kas šausmīgs!

-Ja Grāmata būs cietusi, tad tev, velns parāvis, būs taisnība!

Aptaustījis atloku, Ņūtons izvilka no tā kniepadatu. Ej nu sazini, kas būs pretinieks, bet nekā cita jau viņam nebija.

Viņi metās skriet....

Ādams aplaida skatienu visapkārt.

Pēc tam arī lejup.

Viņa sejā atspoguļojās aprēķināta nevainība.

Brīdi viņu plosīja pretrunas.

Taču Ādams bija savā vietā.

Vienmēr, uz visiem laikiem savā vietā.

Viņš pacēla roku un aši apvilka ap sevi pusloku.

... Azirafals un Kroulijs juta, ka pasaule izmainās.

Trokšņu vairs nebija. Plaisas pazudušas. Palikusi tikai sātaniskā spēka izvirduma vieta, virs kuras sāka izklīst dūmi. Viņiem līdzās lēni apstājās automašīna, dzinējam skaļi rēcot pieklusušajā vakarā.

Paveca, bet labi saglabājusies. Tomēr ne tāda kā Bentley, kurai nobrāzumi pazuda tāpēc vien, ka Kroulijs tā vēlējās. Uzreiz varēja pateikt, ka autiņa saimnieks divus gadu desmitus katru nedēļas nogali rīkojies atbilstoši rokasgrāmatas noteikumiem. Pirms katra brauciena apgājis mašīnai riņķī, pārbaudījis lukturus un saskaitījis riteņus. Nopietni, ūsaini vīri ar pīpi mutē bija rakstījuši nopietnas pamācības, un saimnieks tās izpildīja, jo arī nēsāja ūsas, smēķēja pīpi un ievēroja instrukcijas, jo kas gan notiktu pretējā gadījumā? Automašīna bija apdrošināta tieši par tās vērtību. Tās saimnieks brauca trīs jūdzes lēnāk, nekā atļāva ātruma ierobežojumi, vai arī četrdesmit jūdzes stundā (tā, kā bija lēnāk). Pat sestdienās viņš nēsāja kaklasaiti.

Arhimēds teicis, ka ar pietiekami garu sviru un kārtīgu vietu, kur atsperties, varot iekustināt pasauli.

Viņš varētu atsperties, piemēram, uz mistera Janga.

Automašīnas durvis atvērās, un no tās izkāpa misters Jangs.

- Kas te notiek? - viņš prasīja. - Ādam! Ādam!

Bet VIŅI jau bija pie vārtiem.

Misters Jangs uzmeta skatienu satriektajam bariņam. Labi, ka vismaz Kroulijs un Azirafals apķērās un laikus ievilka spārnus.

- Ko viņš atkal izdomājis? - misters Jangs nopūtās, negaidīdams atbildi. - Kas tam puikam prātā? Ādam! Tūlīt nāc atpakaļ!

Ādams reti kad klausīja tēvu.

seržants tomass a. deisenburgers atvēra acis. Apkārtne šķita neparasta vien tādēļ, ka bija tik pazīstama. Vidusskolas klases fotoattēls pie sienas, ASV karodziņš zobu glāzē blakus zobu birstei, pat rotaļu lācītis mundierī. Pa guļamistabas logu plūda agras pēcpusdienas saules stari.

Viņš saoda ābolu pīrāga smaržu. Tieši tās viņam bija pietrūcis visvairāk, pavadot sestdienas vakarus tālu no mājām.

Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm.

Pie plīts stāvēja māte un ņēma laukā no cepeškrāsns ābolu pīrāgu, lai to atdzesētu.

- Sveiks, Tomij, - viņa teica, - domāju, ka esi Anglijā.

- Jā, mamm, pēc likuma es atrodos Anglijā, aizstāvu demokrātiju, mamm, ser, - seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja.

- Jauki, mīļais, - māte sacīja. - Tētis ar Česteru un Tedu ir Lielajā stadionā. Viņi priecāsies tevi redzēt.

Seržants Tomass A. Deisenburgers pamāja.

Noņēmis militāro ķiveri un novilcis militāro žaketi, viņš uzrotīja militārā krekla piedurknes. Brīdi viņš izskatījās domīgāks nekā jelkad agrāk dzīvē. Prāts pa daļai bija nodarbināts ar ābolu pīrāgu.

- Mamma, ja gadījumā kāds zvana un grib runāt ar seržantu Tomasu A. Deisenburgeru, mamm, ser, tad...

- Ko, Tomij?

Toms Deisenburgers pakāra šauteni pie sienas blakus tēva vecajai, apdilušajai bisei.

- Es teicu, ja kāds zvana, mamm, tad esmu Lielajā stadionā kopā ar tēti, Česteru un Tedu.

gaisa karabāzes vārtiem lēni tuvojās kravas automašīna. Nakts maiņas sargs paskatījās laukā pa logu, pārbaudīja šofera dokumentus un pamāja, lai brauc iekšā.

Mašīna līkumoja pa betona pagalmu.

Beigās tā apstājās uz tukšas lidjoslas. Turpat tuvumā sēdēja divi vīri, tukšodami vīna pudeli. Viens ar saulesbrillēm. Dīvaini, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību.

- Tu saki, ka Viņš visu šādi saplānoja? No paša sākuma? -Kroulijs jautāja.

Azirafals rūpīgi noslaucīja pudeles kakliņu un atdeva to atpakaļ velnam.

- Varētu būt, - viņš atbildēja. - Iespējams. Bet, cik zinu, to jau var jebkuru brīdi pajautāt Viņam pašam.

- Cik man zināms, - Kroulijs domīgi turpināja, - neesam tik tuvu pazīstami, lai runātu, un Viņš nav no tiem, kas atbildēs tieši. Patiesībā... patiesībā Viņš vispār neatbild. Tikai pasmaida, it kā zinātu to, par ko tev nav ne jausmas.

- Un tā jau arī ir, - eņģelis sacīja. - Vai tad citādi būtu kāda jēga?

Iestājās klusums, un abi dziļdomīgi skatījās tālumā, it kā atcerēdamies kaut ko tādu, par ko ne viens, ne otrs sen nav domājis.

Šoferis izkāpa no automašīnas ar kartona kārbu un knaiblēm rokās.