Labas zīmes

- Bet tu taču varētu palīdzēt... - Anatēma sāka, noraugoties, ka viņi dodas pie velosipēdiem.

Ņūtons maigi saņēma viņu aiz rokas.

- Nav vērts, - viņš mierināja. - Rīt būs mūsu atlikušās dzīves pirmā diena.

- Vai zini, - Anatēma atbildēja, - no visiem nodrāztajiem teicieniem šis man derdzas visvairāk!

- Interesanti, vai ne? - Ņūtons laimīgi atteica.

- Kāpēc tev uz mašīnas durvīm uzmālēts laupītājs Diks Tārpiņš?

- Joka pēc, - Ņūtons atbildēja.

- Tu saki?

- Tāpēc, ka, lai kur es braucu, vienmēr aizkavēju satiksmi, - viņš nomurmināja.

Kroulijs drūmi pētīja džipa vadības paneli.

- Žēl gan tava autiņa, - eņģelis nopūtās. - Zinu, ka tev tas ļoti patika. Bet varbūt, ja tu tiešām koncentrētos...

- Tāds, kā bija, vairs nebūs, - Kroulijs atbildēja.

- Droši vien.

- Dabūju to vēl pavisam jaunu, zini. Nevis mašīna, bet cimds visam augumam.

Velns paošņāja.

- Kaut kas deg, vai?

Brāzma sacēla gaisā putekļus un tad nosvieda tos lejā. Gaiss kļuva karsts un smags, un visi jutās kā mušas sīrupā.

Kroulijs pagriezās un ieraudzīja Azirafala sejā šausmas.

- Bet viss taču cauri, - viņš teica. - Nekas vairs nevar notikt! Liktenīgais brīdis jau ir pagātne! Viss beidzies!

Un tad sāka drebēt zeme. Šķita, ka brauc metrovilciens un nevis garām, bet tieši virsū.

Kroulijs drudžaini centās iedarbināt mašīnu.

- Tas nav Belcebuls! - viņš centās pārkliegt vēju. - Tas ir Viņš! Ādama tēvs! Ne jau Armagedona dēļ, bet personīgā jautājumā. Darbojies, tu, draņķa autiņ!

Zem Anatēmas un Ņūtona kājām salīgojās zeme, nogrūžot abus uz drebošā betona. No plaisām vēlās dzelteni dūmi.

- Kā vulkāns! - Ņūtons iesaucās. - Kas tas ir?

- Lai nu kas, bet tas ir varen dusmīgs, - Anatēma atbildēja.

Kroulijs džipā lamājās. Azirafals uzlika roku uz viņa pleca.

- Te ir cilvēki, - eņģelis aizrādīja.

- Jā, - Kroulijs noburkšķēja, - un es.

- Mums jāparūpējas, lai ar viņiem nenotiek nekas ļauns.

- Nu, un... - velns iesāka un aprāvās.

- Manuprāt, mēs esam sagādājuši viņiem pietiekami daudz uztraukumu. Mēs ar tevi. Gadiem. Tā vai citādi.

- Mēs tikai veicām savu darbu, - Kroulijs murmināja.

-Jā. Nu un? Daudzi cilvēki gadsimtiem darīja savu

darbu, un, redz, ko savārīja!

- Tu taču nedomā, ka mums jāmēģina Viņu apturēt?

- Bet ko tu vari zaudēt?

Kroulijs gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka Azira-falam taisnība. Tiešām nebija, ko zaudēt, viss jau bija pagalam. Neko ļaunāku par to, kas viņu sagaidīja tik un tā, elle viņam nevarēja nodarīt. Beidzot viņš jutās brīvs.

Kroulijs uztaustīja zem sēdekļa riteņa dzelzs disku. Nekas liels, tomēr vismaz kaut kas. Atklāti sakot, stāties pretī sātanam ar kārtīgiem ieročiem būtu baisāk. Tad varētu uz kaut ko cerēt, un tas būtu vēl ļaunāk.

Pacēlis no Kara rokām izkritušo zobenu, Azirafals domīgi izvērtēja tā smagumu.

- Augstā debess, kur tas laiks, kad to lietoju, - viņš nomurmināja.

- Pirms seštūkstoš gadiem, - Kroulijs atsaucās.

- Tik tiešām, - eņģelis pamāja. - Ai, toreiz gan bija dieniņa! Vecie labie laiki.

- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja.

Troksnis pieņēmās spēkā.

- Tolaik cilvēki vēl atšķīra labo no ļaunā, - Azirafals aizsapņojās.

- Nūja. Bet padomā labi!

- Tik tiešām. Es par daudz iejaucos.

-Jā.

Azirafals pacēla zobenu, un tas švīkstēdams uzliesmoja kā magnēzija stabs.

- Ko iemācījies, nekad neaizmirsīsi, - viņš uzsmaidīja Kroulijam.

- Es gribu tev pateikt, - eņģelis turpināja, - ja gadījumā netiksim no šejienes projām, tad... sirds dziļumos zinu, ka tevī ir dzirkstelīte no kaut kā laba.

- Tas tiesa, - Kroulijs rūgti atteica, - paldies par komplimentu!

Azirafals sniedza viņam roku.

- Bija prieks tevi pazīt, - viņš teica.

Kroulijs saņēma eņģeļa plaukstu.

- Līdz nākamajai reizei, - viņš teica. - Un vēl... Azi-rafal?

-Jā?

- Ielāgo! Es jau no sākta gala zinu, ka sirds dziļumos tu esi tāds maita, ka esi pat simpātisks.

Kāds šļūca uz viņu pusi, un tad mazais, bet dinamiskais Šedvela augums pagrūda abus malā, mērķtiecīgi vicinādams šauteni.

- Es neticu, ka jūs, dienvidu mīkstmieši, varat nogalināt pat klibu žurku mucā. Ar ko mums tagad jācīnās?

- Ar sātanu, - Azirafals bez aplinkiem pateica.

Šedvels pamāja, it kā tā būtu parasta lieta, nosvieda

zemē ieroci un noņēma platmali, atklādams pieri - visu ielas salašņu un kaušļu biedu.

- Ak tad tā, - Šedvels teica, - tādā gadījumā es izmantošu savu roku!

Ņūtons un Anatēma noskatījās, kā visi trīs neveikli slāj projām no džipa. Šedvels vidū. Trijotnes siluets atgādināja stilizētu burtu W.

- Augstā debess, ko viņi taisās darīt? - Ņūtons prasīja. - Un kas, kas ar viņiem tagad notiks?

Azirafala un Kroulija mēteļi pārplīsa pa šuvēm. Ja jau gals klāt, tad labāk to piedzīvot īstajā veidolā. Pret debesīm izpletās spārni.

Pretēji vispārējam uzskatam velniem ir tādi paši spārni kā eņģeļiem, lai gan bieži vien labāk kopti.

- Šedvelam gan nevajadzēja iet ar viņu! - Ņūtons grīļodamies cēlās kājās.

- Kas tas par Šedvelu?

- Mans seržants, apbrīnojams večuks, tu pat iedomāties nevari... Man viņam jāpalīdz!

- Jāpalīdz? - Anatēma nesaprata.