Labirinta gūstā

Tomass brīdi apdomāja jautājumu. Viņu spēja apmieri­nāt tikai viena atbilde: Jā, man liekas, ka esam.

Minjo teica vēl kaut ko, bet Tomass vairs neklausījās. No­guruma mākts, zēns domās atgriezās pie Labirintā pavadītā neilgā laika, savas īsās pieredzes skrējēja lomā un pie tā, cik ļoti bija to vēlējies jau kopš pirmās nakts Klajumā. Šķita, ka tas viss noticis ļoti, ļoti sen. Gandrīz kā sapnī…

Telpā skanēja klusi čuksti un murdoņa, bet Tomasam šķita, ka tie pieder pavisam citai pasaulei. Viņš blenza uz aug­šējās gultas krusteniskajiem koka dēļiem un juta, ka miegs ir rokas stiepiena attālumā. Taču Tomasam vēl gribējās aprunā­ties ar Terēžu, tāpēc viņš atvairīja nogurumu.

Kā tev tava istaba? Tomass domās vaicāja. Žēl, ka tu ne­paliki pie mums.

Kā tad! viņa atsaucās. Kopā ar visiem tiem smirdīgajiem puikām? Nedomāju gan.

Pareizi dari. Man liekas, ka pēdējās minūtes laikā Minjo nopirdies vismaz trīs reizes. Tomass saprata, ka tas ir pavisam tizls joks, bet nekas labāks tobrīd nenāca prātā.

Viņš juta, ka Terēza smejas, un vēlējās kaut arī pats to spētu. Abi kādu brīdi klusēja. Man ļoti žēl, ka tā notika ar Čaku, meitene beidzot ierunājās.

Tomasa sirds iesmeldzās, un viņš aizvēra acis, gremdē­joties tumsā un sērās. Viņš mēdza būt tik kaitinošs… Tomass noteica un apklusa, atcerēdamies to vakaru, kad Čaks bija pārbiedējis Galliju tualetē. Bet man tik un tā sāp. It kā es būtu zaudējis brāli.

Es saprotu.

Es apsolīju…

Beidz, Tomas.

Ko? Tomass vēlējās dzirdēt no Terēzas kādu mierināju­mu, kaut ko, kas liktu sāpēm atkāpties.

Beidz vainot sevi. Puse no mums taču izdzīvoja. Ja mēs būtu palikuši Labirintā, mirtu visi.

Bet Čaks neizdzīvoja. Tomasam bija kauns atzīt: ja vien varētu, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, iemainītu jebkura klajumnieka dzīvību pret Čaka.

Viņš mira, lai izglābtu tevi, Terēza teica. Tā bija viņa paša izvēle. Galvenais, neizšķied to velti.

Tomasam acis sakāpa asaras. Viena lāse izspruka un noslī­dēja gar labajiem deniņiem zēna matos. Kādu minūti ne viens, ne otrs neko neteica. Beidzot viņš atkal ierunājās. Terēza?

Jā?

Tomasam bija bail atklāt savas domas, bet viņš tomēr to darīja. Es gribu atcerēties tevi. Atcerēties mūs. Pirms visa šī, saproti?

Es arī.

Šķiet, ka mēs bijām… viņš tomēr nezināja, kā to pateikt.

Es zinu.

Interesanti, kāda būs rītdiena.

Pēc pāris stundām uzzināsim.

Jā. Nu tad arlabunakti. Viņam gribējās sacīt vēl daudz, daudz ko citu. Bet nekas jēdzīgs tāpat nesanāca.

Arlabunakti, viņa atbildēja, un tajā pašā bridi telpā izdzi­sa gaismas.

Tomass pagriezās uz sāniem, priecādamies, ka ir tumšs un neviens neredz viņa sejas izteiksmi.

Tas nebija ne īsti smaids, ne prieks. Bet kaut kas uz to pusi.

Un tobrīd ar to pietika.

EPILOGS

VELNS ziņojums. Datums 232.1.27. Laiks 22:45

KAM: Maniem kolēģiem

NO: Eiva Peidža, kanclere

TEMATS: Pārdomas par Labirinta Atlasi, A grupa

Manuprāt, katrs no Jums piekritīs, ka Atlase ir noritējusi sekmīgi. Divdesmit izdzīvojušie, visi pilnībā piemēroti mūsu izvirzītajam mērķim. Subjektu reakcijas uz Mainīgajiem bija apmierinošas un rezultāti iepriecinoši. Zēna slepkavība un tai sekojošā glābšana bija vērā ņemams eksperimenta noslē­gums. Mums vajadzēja dot triecienu viņu psihei, fiksēt viņu re­akciju. Godīgi sakot, esmu pārsteigta, ka par spīti visam mums izdevās atlasīt tik daudz jauniešu, kuri neparko nepadevās.

Jāsaka gan, ka redzēt viņus tādus pārliecinātus, ka tagad viss ir kārtībā, man ir visgrūtāk. Taču nožēlai un sirdsap­ziņas pārmetumiem nav laika. Kopējā labuma vārdā mums jāturpina iesāktais.

Man pašai jau ir izveidojies viedoklis par to, kuram no subjektiem būtu jākļūst par līderi, bet pagaidām paturēšu to pie sevis, lai neietekmētu pārējo locekļu lēmumus. Taču man izvēle šķiet acīmredzama.

Mēs visi labi zinām, cik svarīgs ir mūsu uzdevums. Vis­maz es nākotnē raugos optimistiski. Atceraties, ko meitene uzrakstīja sev uz rokas pirms atmiņas zaudēšanas? Vienīgo, ko izvēlējās paturēt prātā kā pašu svarīgāko. VELNS ir labs.

Subjekti ar laiku atgūs savas atmiņas un sapratīs, kāpēc mēs pakļāvām un vēl pakļausim viņus visām šīm grūtībām. VELNS misija ir kalpot cilvēcei un par katru cenu nodrošināt tās izdzīvošanu. Mēs tik tiešām esam labi.

Lūdzu arī Jūs dalīties savos atzinumos. Pirms pārbaudī­juma otrās fāzes sākšanas subjektiem tiks ļauts vienu nak­ti izgulēties. Cerēsim, ka arī nākamais posms noritēs tikpat veiksmīgi.

Arī B grupas Atlases rezultāti ir ārkārtīgi pārsteidzoši. Man ir nepieciešams laiks, lai apstrādātu datus, bet šo jautā­jumu mēs varēsim iztirzāt rītdien.

Tātad līdz rītam.

PIRMĀS GRĀMATAS BEIGAS