Labirinta gūstā

Mums nav laika paskaidrojumiem, vīrietis sacīja bal­sī, kas bija tikpat saspringta kā viņa sejas izteiksme. Seko­jiet man un skrieniet tā, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dzīvība. Jo tā arī ir.

Vīrietis ar pāris žestiem deva zīmi saviem biedriem, pa­griezās un izskrēja pa lielajām stikla durvīm, ar pacelto ieroci tēmēdams uz priekšu. Angārā vēl aizvien rībēja šāvieni un skanēja Radītāju pirmsnāves kliedzieni, Tomass centās ne­pievērst tiem uzmanību un klausīt norādījumiem.

Aiziet! aiz muguras iesaucās kāds no viņu glābējiem vismaz tā Tomass tobrīd uztvēra svešiniekus.

Pēc neilgas vilcināšanās zēni sekoja lielā burzmā, burtiski minot cits citam uz papēžiem, steigdamies uz izeju jo tālāk no Labirinta un bēdnešiem, jo labāk. Tomass skrēja kopā ar visiem grupas aizmugurē, vēl arvien turēdams Terēzas roku savējā. Viņiem neatlika nekas cits kā atstāt Čaka līķi turpat.

Tomass vairs neko nejuta pēc visa pārdzīvotā viņam nebija atlicis ne kripatas emociju. Viņi skrēja pa garu gaiteni, pēc tam pa vāji apgaismotu tuneli. Augšup pa vītņveida kāp­nēm. Visapkārt bija tumšs, oda pēc elektroniskām iekārtām. Cauri vēl vienam gaitenim. Augšup pa vēl vienām kāpnēm. Vēl gaiteņi. Tomass vēlējās, kaut spētu just sāpes par Čaka zaudējumu vai prieku par veiksmīgo bēgšanu un to, ka Terēza ir līdzās. Bet viņš bija redzējis pārāk daudz. Bija palicis tikai tukšums. Vakuums. Nekas.

Viņi skrēja tālāk; daži pieaugušie rādīja ceļu, citi skubinā­ja ar saucieniem no aizmugures.

Viņi sasniedza vēl vienas stikla durvis un izskrēja laukā. No melnām debesīm kā ar spaiņiem gāzās lietus. Nekas cits nebija redzams, izņemot blāvus atspulgus no gaisā ņirboša­jām ūdens lāsēm.

Svešinieku vadonis neapstājās, iekams viņi nebija nonā­kuši līdz lielam autobusam. Tā sāni bija nobružāti un iedau­zīti, vairākums logu ieplaisājuši. Lietus strūklas plūda pāri autobusa jumtam, liekot Tomasam iztēloties milzīgu no oke­āna iznirstošu zvēru.

Kāpiet iekšā! vīrietis iekliedzās. Ātri!

Klajumnieki klausīja, drūzmējoties ap durvīm, un pa vie­nam sāka kāpt autobusā. Šķita, paies vesela mūžība, kamēr visi uztrausīsies pa trīs pakāpieniem un ieņems sēdvietas.

Tomass atradās rindas beigās, tieši aiz muguras Terēzai. Viņš pacēla galvu pret debesīm un sajuta uz sejas lietus lāses tās bija siltas, gandrīz karstas un aizdomīgi blīvas. Dīvainā kārtā šis novērojums palīdzēja Tomasam nokratīt šausmas un saasināt uzmanību. Varbūt pie vainas bija nokrišņu stiprums. Viņš sakoncentrējās uz autobusu, uz Terēžu, uz bēgšanu.

Viņi jau gandrīz bija sasnieguši autobusa durvis, kad kaut kas smags pēkšņi uzgūla Tomasa plecam un sagrāba aiz krekla. Zēns iekliedzās, jūtot, ka tiek rauts atpakaļ, viņa roka izslīdēja no Terēzas tvēriena. Meitene pagriezās brīdī, kad viņš nogāzās zemē, saceldams gaisā ūdens šalti, cauri mu­gurkaulam izšāvās asas sāpes. Tomasa acu priekšā parādījās sievietes seja tikai pāris centimetru attālumā, kājām gaisā, aizsedzot skatu uz Terēžu.

Zēna vaigiem pieskārās netīru matu šķipsnas. Nāsīs ie­lauzās briesmīga smirdoņa, kas atgādināja saskābušu pienu un puvušas olas. Sieviete nedaudz paliecās atpakaļ, un kāda lukturīša gaisma apspīdēja viņas seju bālo, krunkaino ādu no vienas vietas klāja pretīgas, strutojošas čūlas. Tomass no šausmām nespēja pat pakustēties.

Izglābs mūs visus! atbaidošā sieviete ieķērcās, notaš­ķot viņa seju ar siekalām. Izglābs mūs visus no svēles! Viņa iesmējās balsī, kas vairāk atgādināja saraustītu klepu.

Sieviete iegaudojās: kāds no glābējiem ar abām rokām sa­grāba viņu un norāva no Tomasa. Tas, atguvis sajēgu, steigšus pietrausās kājās. Zēns kāpās atpakaļ, līdz uzgrūdās Terēzai, un noraudzījās, kā vīrietis velk sievieti prom: viņa vārgi kūļāja kājas, bet acis palika piekaltas Tomasam. Sieviete izstiepa pirkstu un iesaucās: Neticiet nevienam viņu vārdam! Iz­glābs mūs no svēles, vai ne?!

Pāris metrus no autobusa vīrietis nogrūda sievieti zemē. Nekusties vai nošaušu! viņš uzbļāva, tad atskatījās uz To­masu. Kāpiet iekšā!

Tomass, kuru starpgadījums bija tā pārbiedējis, ka viņš viscaur drebēja, pagriezās un sekoja Terēzai augšup pa pakā­pieniem un cauri autobusa salonam. No abām pusēm plati ie­plestām acīm viņos noraudzījās pārējie klajumnieki. Tomass un Terēza atrada divas brīvas sēdvietas pašā autobusa galā, no­metās uz krēsliem un cieši piespiedās viens otram. Logus no ārpuses pātagoja melnas ūdens lāses. Pret jumtu skaļi grabēja lietus; debesis virs galvas satricināja pērkona grāviens.

Kas tas bija? Terēza vaicāja domās.

Tomass nezināja, ko atbildēt, tāpēc tikai papurināja gal­vu. Viņam atkal uzbruka domas par Čaku, izstumdamas no apziņas ārprātīgo sievieti un pārvēršot sirdi akmenī. Toma­sam viss bija vienalga, pat izglābšanās fakts nesniedza nekā­du mierinājumu. Čak…

Otrpus ejai no Tomasa un Terēzas sēdēja sieviete viena no glābējiem. To vadonis vīrietis, kurš bija runājis ar vi­ņiem angārā, iekāpa pēdējais, apsēdās pie stūres un iedar­bināja motoru. Autobuss sāka ripot uz priekšu.