Labirinta gūstā

Sieviete palocīja galvu, it kā lepotos ar viņu. Pienāks diena, kad jūs visi būsiet pateicīgi par to, ko esam darījuši jūsu labā. Tik daudz es varu apsolīt un ceru, ka jūs spēsiet to pieņemt. Pretējā gadījumā tā visa būs bijusi liela kļūda. Laiki ir grūti, Ņūtona kungs. Patiešām grūti.

Sieviete brīdi klusēja. Protams, ir atlicis vēl viens, pēdē­jais Mainīgais. Viņa pakāpās atpakaļ.

Tomass pievērsa skatienu Gallijam. Viss bijušā klajumnieka ķermenis drebēja, seja bija bāla kā krīts, liekot mikla­jām, piesārtušajām acīm izcelties kā asiņu pilieniem uz baltas papīra lapas. Lūpas bija cieši sakniebtas, āda ap tām raustījās, it kā viņš no visa spēka mēģinātu kaut ko pateikt, bet nespētu.

Gallij? Tomass ievaicājās, cenšoties apspiest naidu, kuru juta pret zēnu.

No Gallija mutes izlauzās vārdi: Viņi… kontrolē mani­es nevaru… Zēns izvalbīja acis un ar roku, it kā smakdams, satvēra kaklu. Man… tas… jādara… Katra skaņa bija kā sēciens. Tad Gallijs apklusa, vaibsti izlīdzinājās, ķermenis at­slāba.

Tomasam tas viss ļoti atgādināja Albija izturēšanos pēc tam, kad tas bija pamodies no Pārvēršanas. Arī vadonis bija uzvedies tieši tāpat. Ko gan tas…

Taču viņam nepietika laika, lai pabeigtu domu. Gallijs pēkšņi pašāva roku sev aiz muguras un no bikšu kabatas iz­vilka kaut ko garu un spīdīgu. Angāra spuldžu mestā gais­ma atmirdzēja no metāliskas virsmas zēna plaukstā bija sažņaugts neganta izskata duncis. Viņš negaidītā ātrumā at­vēzējās un svieda to tieši virsū Tomasam. Tajā pašā mirklī Tomass izdzirdēja kliedzienu pa labi no sevis, sajuta kustību…

Gallija mestais asmens lidoja, griezdamies ap savu sma­guma centru Tomass redzēja katru tā gaisā apmesto loku gluži kā palēninātā filmā. Šķita, ka laiks gandrīz apstājies tikai tāpēc, lai dotu viņam iespēju pilnībā izbaudīt biedējo­šo skatu. Nazis virpuļoja aizvien tuvāk un tuvāk, tieši pretī Tomasam. Mute pavērās kliedzienam, bet tas iesprūda rīklē: viņš pavēlēja sev kustēties, bet nespēja.

Nesaprotamā kārtā viņa acu priekšā pēkšņi uzradās Čaks, lēcienā aizsegdams Tomasa ķermeni ar savu. Tomasam šķita, ka viņa kājas ir iesalušas ledū. Viņš spēja tikai mēmi un bezpalīdzīgi nolūkoties notiekošajā.

Duncis ar pretīgu, mitru skaņu ietriecās Čaka krūtīs, ie­grimdams līdz pašam spalam. Zēns iekliedzās, nokrita uz grīdas un sāka raustīties sāpēs. No brūces plūda tumši sarkanas asinis. Čaka kājas agonijā dauzījās pret grīdu un bezmērķīgi mētājās uz visām pusēm. Pāri lūpām tecēja sārtas siekalas. Tomasam šķita, ka pasaule ap viņu sabrūk, aprokot sirdi tās gruvešos.

Viņš nometās ceļos uz grīdas un apskāva Čaka trīcošo ķermeni.

Čak! Tomass kliedza rīkli plosošā balsī. Čak!

Tomasa rokas mirka asinīs. Čaks nevaldāmi drebēja, viņa acu zīlītes bija pazudušas pierē tā, ka redzami palika tikai bdtumi. No nāsīm un mutes plūda asinis.

-    Čak… Tomass atkārtoja nu jau čukstus. Bija jābūt kaut kam, ko viņi varēja darīt. Zēnu vēl varēja glābt…

Čaka ķermenis pārstāja raustīties un norima. Acis atgrie­zās normālā stāvoklī un nofokusējās uz Tomasu, pēdējiem spēkiem tveroties pie dzīvības. Tom… mas, viņš ar pūlēm izmocīja vienu vārdu.

-    Turies, Čak, Tomass atsaucās. Nemirsti, cīnies! Lū­dzu, palīdziet kāds!

Neviens pat nepakustējās, un dziļi sirdī Tomass saprata, kāpēc. Palīdzēt vairs nebija iespējams. Čaku nevarēja glābt. Acu priekšā viss satumsa, telpa šūpojās un līgojās. Nē, viņš nodomāja. Ne Čaks. Tikai ne Čaks. Lai nu kurš, bet ne Čaks.

-    Tomas… mirstošais zēns iečukstējās. Atrodi… manu mammu. Viņš saraustīti noklepojās, izgrūzdams no plau­šām veselu asinu šalti. Pasaki viņai…

> j

Čaks nepaspēja pabeigt. Viņa plakstiņi aizvērās, ķerme­nis kļuva ļengans, lūpas atstāja pēdējā elpa.

Tomass sastindzis blenza, ilgi nespēdams atraut acis no mirušā drauga.

Tad viņā kaut kas pamodās. Dziļi pakrūtē sarosījās kaut kas tumšs un briesmīgs. Dusmas. Atriebes kāre. Naids. Tas strauji izplatījās visā ķermenī plaušās, kaklā, rokās un kā­jās, pārņēma viņa prātu.

Tomass palaida vaļā Čaku, piecēlās un, niknumā drebē­dams, pagriezās pret sievieti un Galliju.

Un tad Tomass uzsprāga, reizi par visām reizēm zaudēja savaldību.

Viņš metās uz priekšu un uzklupa Gallijam, ar pirkstiem uzmeklēja zēna rīkli un sažņaudza to kā spīlēs. Abi nogāzās uz grīdas, Tomass jāteniski uzsēdās savam pretiniekam, ar kājām saspieda Gallija rokas pie sāniem tā, lai tas nespētu pretoties, un sāka sist.

Ar kreiso roku Tomass turēja Gallija kaklu piespiestu grī­dai, bet ar labo raidīja zēna sejā sitienu pēc sitiena. Vēl un vēl, un vēl, Tomass neapstādamies trieca savilkto dūri pa Gallija degunu, muti un vaigiem. Krakšķēja kauli, šķīda asinis, gaisu pildīja briesmīgi kliedzieni. Tomass nezināja, kuri no tiem ir skaļāki viņa vai Gallija. Viņš tikai sita un sita, gluži kā izgāzdams visas savas dzīves laikā sakrātās dusmas.