Labirinta gūstā

Bēdneši tuvojās, nu jau tie bija tikai pāris metru attālu­mā. Tomass ieliecās ceļgalos un vāri pacēla dūres, jūtot sevī nodziestam pēdējo cerības dzirksti. Kaut kas neticams. Ko­dam vajadzēja nostrādāt.

-     Varbūt jums vienkārši jānospiež tā poga, ieminējās Čaks.

Tomasu tā pārsteidza negaidītais izteikums, ka viņš no­vērsās no uzbrucējiem un paskatījās uz zēnu. Čaks rādīja uz kaut ko, kas atradās nedaudz virs grīdas, tieši zem ekrāna un klaviatūras.

Pirms Tomass paspēja pakustēties, Terēza jau bija tur, no­metusies ceļos. Ziņkāres un vājas cerības pārņemts, Tomass pievienojās viņai, četrrāpus uz grīdas, ignorējot visu pārējo. Zēns dzirdēja bēdneša vaidu un švirkstoņu aiz muguras, juta kaut ko asu sagrābjam viņu aiz krekla un ieduramies ādā, bet nespēja novērst acis.

Tikai pāris centimetrus virs grīdas sienā bija iebūvēta ne­liela sarkana poga. Virs tās bija uzdrukāti divi melni vārdi tik skaidri redzami, ka Tomass nespēja saprast, kā nebija tos pamanījis agrāk:

Izslēgt Labirintu

Dedzinošas sāpes izrāva Tomasu no apstulbuma. Bēdnesis bija satvēris viņu ar diviem taustekļiem un sācis vilkt atpakaļ. Otrs uzbruka Čakam un jau grasījās cirst zeņķim ar garu asmeni.

Poga.

Spied! Tomass iekliedzās skaļāk, nekā pašam šķita, ka cilvēks vispār var pakliegt.

Terēza klausīja.

Tiklīdz viņa nospieda pogu, iestājās pilnīgs klusums. Kaut kur tālumā tumšā tuneļa dziļumos bija dzirdams, ka at­veras slīdošas durvis.

58. NODAĻA

/

Uzreiz pēc pogas nospiešanas abi bēdneši izslēdzās to piederumi ierāvās atpakaļ gļotainajā ādā, gaismas nodzisa, iekšējie mehānismi apklusa. Un tās durvis…

Atbrīvojies no sava sagūstītāja tvēriena, Tomass nokrita uz grīdas. Par spīti sāpēm, ko radīja vairākās vietās saskrāpē­tā mugura un pleci, zēnu pārņēma tāds saviļņojums, ka viņš nezināja, kā reaģēt. Tomass noelsās, iesmējās, iešņukstējās, atkal iesmējās.

Čaks, mūkot no bēdnešiem, bija uzskrējis tieši virsū Terēzai meitene mierināja viņu, turēdama ciešā apskāvienā.

Malacis, Čak! Tu to paveici, viņa teica. Mēs tā uz­traucāmies par stulbajiem koda vārdiem, ka neiedomājāmies meklēt kaut ko spiežamu izrādās, pēdējais vārds nozīmēja reālu darbību.

Tomass iesmējās vēlreiz, pārsteigts, ka to spēj tik drīz pēc nupat pārdzīvotajām šausmām. Terēzai taisnība, Čak, ve­cīt, tu mūs izglābi! Es taču teicu, ka mums vajadzēs tavu palī­dzību! Tomass uzrausās kājās un apskāva abus, noreibis no uzvaras prieka. Bļāviens, Čak, tu esi varonis!

-     Un kā ar pārējiem? Terēza pamāja uz ieeju Bēdnešu caurumā. Tomasa saviļņojums noplaka, viņš paspēra soli at­pakaļ un pagriezās pret lūku.

Kā atbildot uz Terēzas jautājumu, melnajā caurumā kāds ielēca tas bija Minjo. Izskatījās, ka dūrienu un griezienu pēdas klāj vismaz deviņdesmit procentus viņa ķermeņa.

-    Minjo! Tomass atviegloti iesaucās. Vai tev viss kār­tībā? Kur pārējie?

Minjo aizstreipuļoja līdz ieliektajai tuneļa sienai un, smagi elsodams, atspiedās pret to. Ļoti daudz kritušo… Tur augšā bija īsta asinspirts… un tad tie visi vienkārši izslēdzās. Viņš apklusa, ievilka plaušās labi daudz gaisa un strauji iz­elpoja. Jums izdevās. Nespēju noticēt, ka tas patiešām no­strādāja.

Nākamais caurumā parādījās Ņūts. Viņam sekoja Cepe­tis, pēc tam Vinstons un pārējie. Jau drīz Tomasam un viņa draugiem bija piebiedrojušies astoņpadsmit zēni, tātad tuneli kopā atradās divdesmit viens klajumnieks. Tie, kas bija pali­kuši Labirintā un cīnījušies, visi kā viens bija no galvas līdz klājām klāti asinīm un bēdnešu izdalījumiem, viņu drēbes bija saplosītas lupatu lēveros.

-    Un pārējie? Tomass vaicāja, bīdamies atbildes.

-    Miruši, Ņūta balss aizlūza. Puse no mums…

Iestājās klusums. Ilgu laiku neviens neko neteica.

-     Zināt, ko? Minjo beidzot ierunājās, izslejoties pilnā augumā. Kaut arī puse no mums gāja bojā, puse tomēr iz­dzīvoja. Un neviens netika sadzelts kā jau Tomass bija pa­redzējis. Mēs nedrīkstam nokārt galvu.

Pārāk daudz, Tomass nodomāja. Daudz par daudz. Viņa prieks strauji izplēnēja un pārvērtās dziļās sērās par divdes­mit klajumniekiem, kuri bija zaudējuši savu dzīvību. Par spīti tam, ka lielāko daļu zēnu Tomass nemaz nepazina un dro­ši zināja ja viņi nebūtu mēģinājuši bēgt, bojā būtu gājuši visi -, viņam vienalga sāpēja sirds. Tik daudz upuru kā gan to varēja uzskatīt par uzvaru?

-    Taisāmies prom no šejienes, Ņūts teica. Tūlīt pat.

-    Uz kurieni? Minjo vaicāja.

Tomass norādīja uz garo tuneli. Es dzirdēju, ka tur tā­lāk atvērās durvis. Viņš centās apspiest smeldzi, centās ne­domāt par šausmīgo cenu, kādu bija prasījusi tikko izcīnītā uzvara. Tomass zināja, ka viņi vēl ne tuvu nebija drošībā.

-    Nu, tad ejam, Minjo teica. Negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un sāka soļot prom pa tuneli.

Ņūts pamāja ar galvu, mudinādams pārējos klajumniekus sekot Minjo. Cits pēc cita tie devās tumsā, līdz blakus viņam bija palikuši tikai Tomass, Terēza un Čaks.

-    Es iešu pēdējais, Tomass teica.