Labirinta gūstā

-    Gatavi?! Minjo iebļāvās blakus Tomasam, paceldams gaisā savu dzeloņstieplēm notīto rungu un garu, spīdīgu nazi otrā rokā. Viņš notēmēja ar nazi uz bēdnešiem, no asmens atlēca gaismas stars.

-    Uzbrukumā!

Negaidot pārējo piekrišanu, Minjo metās uz priekšu. Ņūts sekoja viņam pa pēdām, un līdzi viņam arī pārējie klajumnieki vesela armija aurojošu zēnu, gaisā paceltiem ie­ročiem, gatavi asiņainai kaujai. Tomass satvēra Terēzas roku un ļāva tiem brāzties garām, izturot nejaušos grūdienus un dunkas, saožot sviedrus, sajūtot biedru bailes, gaidot piemē­rotu brīdi, kad skriet pašam.

Mirklī, kad atskanēja pirmie zēnu un bēdnešu sadursmes trokšņi mežonīgi kliedzieni, motoru rēkoņa, koka klau­dzieni pret metālu -, viņiem garām skrēja Čaks. Tomass ātri satvēra zēnu aiz rokas.

Čaks sagrīļojās un apstājies paskatījās uz viņu ar tik baiļpilnām acīm, ka Tomasa sirdī kaut kas salūza. Acumirklī viņš pieņēma lēmumu.

-     Čak, paliec ar mani un Terēžu, Tomass pavēlēja val­donīgā balsī, kas nepieļāva nekādus iebildumus.

Čaks palūkojās uz cīniņu tālāk gaitenī.Bet… viņš iesā­ka un apklusa, un Tomass saprata, ka zeņķis nemaz neiebilst, lai gan kaunas to atzīt.

Tomass steigšus centās glābt Čaka pašcieņu. Mums būs nepieciešama palīdzība Bēdnešu caurumā gadījumā, ja kāds no tiem mošķiem mūs gaidīs tur.

Čaks ātri pat pārāk ātri pakratīja galvu. Tomasam no skumjām atkal iesmeldzās sirds, vēlme palīdzēt Čakam no­kļūt mājās iekvēlojās ar vēl nebijušu spēku.

-     Sarunāts, Tomass teica. Turies pie rokas Terēzai. Droši.

Čaks darīja, kā viņam lika, no visa spēka cenšoties neiz­rādīt bailes un, iespējams, pirmo reizi savā mūžā nebilstot ne pušplēsta vārda.

Viņi pašķīruši mums ceļu! Tomasa smadzenēm sāpīgi kā bulta cauri izšāvās Terēzas kliedziens. Meitene norādīja uz priekšu, un viņš ieraudzīja, ka koridora vidū pamazām sāk veidoties šaura eja. Klajumnieki pašaizliedzīgi cīnījās, cenšo­ties piespiest bēdnešus pie sienām.

-    Aiziet! iesaucās Tomass.

Viņš metās uz priekšu, velkot līdzi Terēžu, kura savukārt vilka līdzi Čaku. Neapstādamies, pilnā ātrumā, pacēluši sa­vus ieročus cīņai, viņi devās tālāk asinīm un kliedzieniem pildītajā akmens gaitenī. Uz Krauju.

Ap viņiem plosījās nežēlīga kauja. Klajumnieki cīkstē­jās, netaupot spēkus, panikas izraisītā adrenalīna skubināti. Cīņas skaņas atbalsojās pret sienām, radot šaušalīgu kakofoniju, kliedzieni, brēcieni, metāla šķinda, motoru rēkoņa, bēdnešu spokainie vaidi, asmeņu švīkstoņa, taustekļu klak­šķi, zēnu palīgā saucieni. Visapkārt valdīja haoss, pelēks un asiņains, miesas un zaigojoša tērauda juceklis; Tomass centās neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai taisni, cauri šaurajai klajumnieku izbrīvētajai spraugai.

Viņš vēlreiz pie sevis galvā atkārtoja kodu. SKRIEN. TU­RIES. ASINIS. MIRSTI. BEIGAS. SPIED. Līdz Kraujai bija jāpārvar vēl pārdesmit metru.

Kaut kas man tikko iegrieza rokā! Terēza iespiedzās. Tajā pašā mirklī Tomass sajuta asu dūrienu kājā. Viņš neatska­tījās, nepūlējās atbildēt. Kā melns dziļumā ievelkošs atvars sāka uzmākties izmisīga sajūta, ka viņi uzņēmušies kaut ko neiespējamu. Tomass pretojās tai un dzina sevi uz priekšu.

Krauja vairs nebija tālu līdz tumši pelēkajam tukšu­mam, kas pletās aiz tās, bija atlicis mazāk par desmit met­riem. Tomass lauzās uz priekšu, vilkdams līdzi savus draugus.

Cīņa abās pusēs nenorima, bet Tomass nepievērsa tai uz­manību un neiesaistījās. Viņu priekšā izripoja bēdnesis, kas savos taustekļos bija sagrābis kādu klajumnieku zēns, kura seja nebija redzama, spārdījās un izmisīgi durstīja biezo ne­zvēra ādu, cenšoties izrauties no tvēriena. Tomass palēca pa kreisi, izvairījās un skrēja tālāk. Viņš izdzirdēja griezīgu, rīkli plosošu kliedzienu, kas varēja nozīmēt tikai to, ka klajumnieks zaudējis cīņā. Kliedziens satricināja gaisu un pārmāca citas kaujas skaņas, līdz izdzisa nāvē. Tomasa sirds nodrebē­ja: viņš cerēja, ka kritušais nav kāds, ko viņš pazinis.

Tikai neapstājies! Terēza sauca.

Es zinu! Tomass atkliedza, šoreiz skaļi.

Kāds strauji paskrēja garām Tomasam, uzgrūžoties vi­ņam. No labās puses, asmeņiem virpuļojot, uzbruka vēl viens bēdnesis. Tā ceļā nostājās cits klajumnieks ar garu zobenu katrā rokā: pretiniekiem sastopoties, nošķindēja metāls. To­mass dzirdēja attālu balsi, kas atkārtoja vienus un tos pašus vārdus kaut ko par viņu, par to, ka Tomass ir jāaizsargā. Balss piederēja Minjo, tajā bija jaušams izmisums un nogu­rums.

Tomass turpināja ceļu.

Viens gandrīz notvēra Čaku! viņa galvā atbalsojās Terēzas brēciens.