Labirinta gūstā

-    Albij! Ņūts iekliedzās vēlreiz.

Arī Tomass pavēra muti, bet Albijs jau bija sasniedzis briesmoņus un uzlēca mugurā vienam no tiem. Tūlīt pat pie­ci vai seši bēdneši atdzīvojās un uzbruka zēnam, pazudinot viņu metāla un ādas murskulī. Ņūts sakustējās, lai mestos palīgā, bet Tomass pēdējā brīdī satvēra viņu aiz rokām un parāva atpakaļ.

-    Laid mani vaļā! Ņūts bļāva, cenšoties atbrīvoties.

-     Traks esi, vai!? Tomass uzkliedza viņam. Tu vairs nevari palīdzēt!

No bara atšķēlās vēl divi bēdneši un uzklupa Albijam. Kāpdami virsū cits citam, radījumi durstīja un graizīja zēnu ar tādu sparu, it kā gribētu pierādīt savu pārākumu, node­monstrēt visu savu velnišķo nežēlību. Neticami, bet Albijs tā arī neizdvesa nevienu skaņu. Tomass pazaudēja viņu no acīm, jo cīnījās ar Ņūtu, kuram pat bija pateicīgs par uzma­nības novēršanu. Pēc brīža Ņūts padevās un sabruka zemē.

Albijs reizi par visām reizēm bija sajucis prātā, nodomāja Tomass, pretojoties vēlmei turpat iztukšot sava kuņģa saturu. Viņu vadonis tik ļoti bija baidījies atgriezties pasaulē, kuru atcerējās, ka tā vietā labāk izvēlējās ziedot savu dzīvību. Un tas viņam bija izdevies. Albijs bija miris.

Tomass palīdzēja Ņūtam piecelties kājās; klajumnieks nespēja novērst acis no vietas, kur tikko krita viņa draugs.

Es neticu, nočukstēja Ņūts. Es neticu, ka viņš to izdarīja.

Tomass nogrozīja galvu, nezinot, ko atbildēt. Redzot, kādu galu piedzīvoja Albijs, viņu pārņēma jaunas, līdz šim nepazīstamas sāpes šķebinošas, satraucošas, vēl necieša­mākas par fiziskajām. Tomass pat nezināja, vai tām ir kāds sakars ar Albiju vadonis viņam nekad tā īsti nebija paticis. Drīzāk viņu biedēja doma par to, ka tikko redzētais varēja notikt ar Čaku vai Terēžu…

Minjo pienāca klāt abiem zēniem un uzlika roku Ņūtam uz pleca. Mums jāizmanto tas, ko viņš izdarīja. Skrējējs pagriezās pret Tomasu. Ja būs jācīnās, mēs cīnīsimies un izlauzīsim tev un Terēzai ceļu līdz Kraujai. Leciet caurumā un dariet to, kas jums tur jādara, mēs pacentīsimies atvairīt bēdnešus, kamēr dosiet mums zīmi sekot.

Tomass palūkojās uz katru no trim bēdnešu kompāni­jām neviena no tām vēl nebija pavirzījusies uz klajumnieku pusi un pamāja. Es ceru, ka tad tie uz brīdi izslēgsies. Mums vajadzēs tikai kādu minūti, lai ievadītu kodu.

-     Kā jūs spējat būt tik vienaldzīgi? Ņūts noņurdēja ar tādu riebumu balsī, ka izbrīnīja Tomasu.

-     Ko tad tu gribi, Ņūt? Minjo vaicāja. Lai iededzam sveces un rīkojam bēres?

Ņūts neatbildēja, vēl arvien blenzdams uz vietu, kur šķi­ta, ka bēdneši barojas ar kritušā Albija miesu. Arī Tomass gribot negribot paskatījās uz to pusi un pamanīja tumši sar­kanas švīkas uz viena radījuma ķermeņa. Kuņģī viss sagrie­zās kājām gaisā, un viņš ātri novērsās.

-    Albijs tāpat negribēja atgriezties pasaulē, Minjo tur­pināja. Sasodīts, viņš upurējās mūsu dēļ un bēdneši ne­uzbrūk, tāpēc tas var būt nostrādājis. Mēs būtu vienaldzīgi, ja neizmantotu šo iespēju.

Ņūts tikai paraustīja plecus un aizvēra acis.

Minjo vērsās pret pārējiem klajumniekiem, kuri bija sa­spiedušies ciešā bariņā. Klausieties! Mūsu prioritāte ir no­sargāt Tomasu un Terēžu. Viņiem jānokļūst līdz Kraujai un…

Pēkšņi desmitiem bēdnešu motoru reizē iedūcās, pārtrau­cot skrējēju. Tomass šausmās palūkojās apkārt. Abpus klajum­niekiem gaidījušie radījumi šķita pamodušies un atkal pama­nījuši viņus. No recekļainās miesas izšāvās durkļi, taustekļi sakustējās, glumā āda vibrēja un pulsēja. Briesmoņi sinhroni pavirzījās uz priekšu, atvāžot un notēmējot savus slepkavnie­ciskos instrumentus uz Tomasu un zēniem. Un tad, pamazām savelkot cilpu ap klajumniekiem, bēdneši devās uzbrukumā.

Albija upuris bija izrādījies veltīgs.

56. NODAĻA

t

Tomass satvēra Minjo aiz rokas. Es nezinu, kā, bet man jātiek tiem garām. Viņš pamāja uz bēdnešiem, kas, dūcot un zibinot asmeņus, vēlās šurp no Kraujas puses, atgādinā­dami milzīgu adataina galerta masu. Blāvi pelēkajā gaismā būtnes izskatījās vēl draudīgākas.

Minjo un Ņūts cieši palūkojās viens uz otru. Tomasam šķita, ka gaidīšana ir gandrīz vai ļaunāka par briestošo kauju.

-    Ātrāk! iebļāvās Terēza. Mums kaut kas jādara!

-     Ved mūs uzbrukumā, Ņūts beidzot gandrīz čukstus teica Minjo. Mums jāatbrīvo ceļš Tomijam un meitenei. Dari to.

Minjo ātri pamāja, sejā parādījās dzelžaina apņēmība. Viņš pagriezās pret klajumniekiem. Uzmanību! Mūsu mēr­ķis ir Krauja! Ar triecienu laužamies cauri pa vidu un spie­žam tos draņķus pret sienām. Tomasam un Terēzai par katru cenu jātiek līdz Bēdnešu caurumam!

Tomass novērsa acis no Minjo, paskatījās uz briesmo­ņiem tie bija vairs tikai pāris metru attālumā. Zēns sažmiedza rokās savu nožēlojamo šķēpa parodiju.

Mums jāturas kopā, viņš sacīja Terēzai. Lai cīnās pārējie mums ir jānokļūst caurumā. Tomass sajutās kā gļēvulis, bet zināja, ka visas cīņā izlietās asinis un nāve būs veltīgas, ja viņiem neizdosies ievadīt kodu un atvērt durvis, kas ved pie Radītājiem.

Es zinu, viņa atbildēja. Turamies kopā.