Labirinta gūstā

Terēza atskatījās uz viņu ar niknumā sarauktu pieri. Es neesmu muļķe, Tom. Tici man, es esmu pilnīgi spējīga atce­rēties…

Aiz muguras atskanēja skaļš troksnis un pārtrauca mei­teni, liekot Tomasam salēkties. Viņš apmetās riņķī un ierau­dzīja, ka cauri melnajai lūkai spraucas kā uz burvja mājienu uzradies bēdnesis. Lai iekļūtu caurumā, radījums bija ievilcis savus durkļus un taustekļus. Kad tas ar plakšķi piezemējās uz tuneļa grīdas, no miesas atkal izsprāga ducis asu un negantu piederumu, kas izskatījās vēl nāvējošāki nekā parasti.

Tomass pastūma Čaku sev aiz muguras un nostājās ceļā bēdnesim, izslejot gaisā savu šķēpu, it kā tas spētu iebiedēt briesmoni.

Raksti, Terēza! viņš iekliedzās.

' y

No bēdneša miklās ādas izšāvās tievs metālisks taustek­lis. Tas atlocījās un pārtapa garā iesmā ar trīs rotējošiem as­meņiem galā. Radījums sakustējās uz Tomasa pusi.

Zēns ar abām rokām cieši satvēra šķēpa kātu un nolaida tā aso galu sev priekšā uz grīdas. Asmeņi draudīgā ātrumā tuvojās Tomasa sejai, gatavi saplosīt viņa ādu lupatu lēveros. Kad līdz tiem bija atlicis mazāk par pusmetru, zēns sasprin­dzināja muskuļus un, pusceļā iegriežot, rāva šķēpu augšup pretī griestiem. Ierocis atsitās pret metāla taustekli un pa­svieda to gaisā, kur tas, apmetis slaidu loku, ietriecās paša bēdneša ķermenī. Nezvērs nikni iekaucās un parāvās soli at­pakaļ, ievilkdams durkļus. Tomass smagi elsoja.

Varbūt man izdosies to uz brīdi aizkavēt, viņš ātri sacīja Terēzai. Pasteidzies!

Jau gandrīz esmu beigusi, meitene atbildēja.

Bēdnesis atkal izlaida durkļus un pavēlās uz priekšu; no uzblīdušās miesas izšāvās cits tausteklis tam galā bija milzī­gas spīles, kurās tas centās satvert Tomasa šķēpu. Šoreiz zēns atvēzēja savu ieroci pāri galvai un, ieliekot sitienā visu spēku, trieca to tieši spīļu atvērumā. Atskanēja skaļš krakšķis, taus­teklis atvienojās no nezvēra rumpja un nokrita uz grīdas. No neredzamas mutes izlauzās garš, griezīgs vaids, un bēdnesis vēlreiz atkāpās, durkļi pazuda.

Tie maitas nav neuzvarami! Tomass iesaucās.

Es nevaru ievadīt pēdējo vārdu! Terēza teica viņa domās.

Tik tikko dzirdot viņu un ne gluži saprotot, Tomass ieau­rojās un metās uzbrukumā, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi. Mežonīgi vicinādams šķēpu, viņš uzlēca mugurā ļumī­gajam radījumam un ar pāris trāpīgiem cirtieniem atbrīvoja to no vēl diviem taustekļiem. Tomass pacēla šķēpu virs galvas un, stingri atbalstījies uz kājām, pēdām iegrimstot pretīgajā receklī, triecienā dūra to lejup. No pāršķeltās miesas izšļā­cās dzeltens eļļains šķidrums un apšļakstīja zēna kājas, bet viņš turpināja grūst šķēpu tik dziļi briesmoņa ķermenī, cik tas bija iespējams. Tad, palaidis vaļā ieroča kātu, viņš nolēca zemē un skriešus atgriezās pie Čaka un Terēzas.

Tomass ar slimīgu aizgrābtību noraudzījās, kā bēdnesis konvulsīvi raustās, uz visām pusēm šķaidot dzelteno vielu. Durkļi haotiski ievilkās un izšāvās no miesas, atlikušie taus­tekļi griezās juceklīgā virpulī, brīžiem ieduroties paša nezvē­ra ķermenī. Radījums kustējās aizvien lēnāk, zaudējot spēku ar katru izlieto asiņu vai degvielas lāsi.

Pēc pāris sekundēm tas apstājās pavisam. Tomass nespē­ja tam noticēt. Vai tas tiešām bija iespējams? Viņš tikko bija uzveicis bēdnesi, vienu no briesmoņiem, kas terorizējuši klajumniekus vairāk nekā divus gadus.

Tomass atskatījās uz Čaku, kurš stāvēja aiz viņa muguras, plati iepletis acis.

-       Tu to nogalināji, zeņķis apstiprināja un līksmi iesmējās, it kā ar šo darbību Tomass būtu atrisinājis visas viņu problēmas.

-    Nemaz nebija tik grūti, Tomass noņurdēja, tad pagrie­zās pret Terēžu, kura drudžaini spaidīja sienā iebūvēto klavia­tūru. Viņam uzreiz kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.

-     Kas noticis? viņš gandrīz kliedza un pieskrēja klāt. Tomass palūkojās pār meitenes plecu un ieraudzīja, ka viņa atkārtoti cenšas ievadīt vārdu SPIED, taču ekrānā nekas ne­notiek.

Terēza parādīja ar pirkstu uz netīro stikla četrstūri iz­ņemot blāvi zaļgano spīdumu, tas bija tukšs. Es ierakstīju visus vārdus, un tie cits pēc cita parādījās ekrānā. Pēc katra vārda kaut kas nopīkstēja un tas pazuda. Bet nu es vairs ne­varu ievadīt pēdējo vārdu. Nekas nenotiek!

Tomasa asinis sastinga dzīslās, kad viņš aptvēra Terēzas teiktā nozīmi.

-    Bet… kāpēc?

-    Es nezinu! Viņa mēģināja vēlreiz, tad vēlreiz. Ekrānā nekas nemainījās.

-    Tomas! aiz muguras iekliedzās Čaks. Tomass pagrie­zās un ieraudzīja zeņķi rādām uz ieeju Bēdnešu caurumā cauri lūkai spraucās vēl viens radījums. Tas ar plakšķi uzkrita virsū savam mirušajam sugasbrālim, un tūlīt pat lūkā parādī­jās vēl viens bēdnesis.

-    Ko jūs tur tik ilgi darāt?! Čaks paniski iekliedzās. Tu teici, ka tie izslēgsies, kad kods būs ievadīts!

Abi bēdneši tikmēr bija ieņēmuši kaujas pozīciju un, izslējuši taustekļus, sāka virzīties uz klajumnieku pusi.

-    Dators neļauj mums ievadīt pēdējo vārdu SPIED, To­mass izklaidīgi novilka, pat īsti neatbildot Čakam, bet cenšo­ties izdomāt risinājumu…

Es nesaprotu, sacīja Terēza.