Labirinta gūstā

Tomass soli atkāpās un pamanīja, ka pārējie rīkojas tāpat. Telpā iestājās nāves klusums, klajumnieki sastinguši blenza uz rindā izvietotajiem logiem un cilvēkiem aiz stikla. Tomass redzēja, ka viens no tiem noliec galvu un kaut ko pieraksta, kāds cits pacēla roku un uzlika uz acīm brilles. Vērotājiem mugurā bija balti krekli un melni uzsvārči, labajā pusē krū­šu augstumā bija izšūts kāds vārds Tomass īsti nespēja to salasīt. Svešajām sejām nebija nekādas izteiksmes, taču tās visas bija iekritušas, dzeltenīgas un neveselīgas: bija gandrīz skumji tās uzlūkot.

Viņi turpināja bezkaislīgi vērot klajumniekus: kāds vīrie­tis papurināja galvu, kāda sieviete pamāja. Cits vīrietis pacēla roku un pakasīja degunu pagaidām tā bija viscilvēciskākā darbība, ko Tomass bija novērojis.

-    Kas ir šie cilvēki? Čaks čukstus ievaicājās, taču skaņa griezīgi atbalsojās visā telpā.

-    Radītāji, Minjo atbildēja un nospļāvās uz grīdas. Jūs visi tūlīt dabūsiet pa purnu! viņš iebrēcās tik skaļi, ka To­masam gribējās aizspiest ausis.

-    Ko darīsim? Tomass vaicāja. Ko viņi gaida?

-     Viņi droši vien atkal iedarbinājuši bēdnešus, ierunā­jās Ņūts. Tie noteikti jau ir ceļā…

Zēnu pārtrauca lēna, ritmiska pīkstoņa, līdzīga atpakaļ­gaitā braucoša kravas auto signālam, tikai daudzreiz jaudīgā­ka. Tā nāca no visām pusēm, skaļi atbalsojoties pret angāra sienām.

-    Kas tad nu? Čaks vaicāja, neslēpdams bažas savā balsī.

Nez kādēļ visi palūkojās uz Tomasu. Viņš spēja tikai pa­raustīt plecus neko vairāk zēns nebija atcerējies un tagad bija tikpat lielā neziņā un izbīlī kā pārējie. Tomass atgā­za galvu un nopētīja telpu no malas līdz malai, meklēdams skaņas avotu, bet neievēroja nekādas pārmaiņas. Tad viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pārējie klajumnieki skatās stikloto durvju virzienā. Tomass darīja tāpat, un viņa sirds sāka sis­ties straujāk. Vienas durvis vērās vaļā.

Pīkstoņa apklusa, un telpā iestājās tik dziļš klusums kā atklātā kosmosā. Tomass aizturēja elpu un sagatavojās pašam ļaunākajam. Likās, ka durvīs kuru katru brīdi parādīsies kaut kas šausmīgs.

Tā vietā angārā ienāca divi cilvēki.

Viens no tiem bija pieaugušais. Sieviete. Viņa izskatījās pavisam ikdienišķi: kājās melnas bikses, mugurā balts pogā­jams krekls ar apkaklīti un zilu VELNS logotipu uz krūtīm. Brūnie mati bija taisni apgriezti plecu augstumā, viņai bija kalsna seja un tumšas acis. Tuvojoties sieviete ne smaidīja, ne izrādīja kādas citas emocijas uz brīdi likās, ka viņa pat nav pamanījusi zēnus vai nepievērš tiem lielu vērību.

Es viņu atceros, Tomass aptvēra. Bet tā bija ļoti miglaina apjausma viņš nespēja atminēties ne sievietes vārdu, ne to, kāds viņai bija sakars ar Labirintu, taču nācēja noteikti bija pazīstama. Ne tikai viņas izskats, bet arī gaita un stīvā izturē­šanās, kurā nebija ne miņas no dzīvesprieka. Sieviete apstājās pāris metrus no klajumniekiem un lēnām no kreisās puses uz labo pārlaida tiem acis.

Otrs ienākušais bija zēns. Viņam mugurā bija treniņ­tērps, vairākus izmērus par lielu. Galvā uzmaukta kapuce pilnībā nosedza seju.

-     Apsveicu ar atgriešanos, sieviete beidzot ierunājās.

-    Vairāk nekā divi gadi, un tik maz upuru. Neticami.

Tomasam atkārās žoklis, seja dusmās piesarka.

-    Kā lūdzu? Ņūts pārvaicāja.

Sieviete vēlreiz pārlaida acis zēniem un pievērsās Ņūtam.

-     Viss ir noritējis saskaņā ar plānu, Ņūtona kungs. Lai gan, jāatzīst, mēs gaidījām lielāku atkritušo skaitu.

Viņa paskatījās uz sev blakus stāvošo pusaudzi, izstiepa roku un novilka tam kapuci. Zēns pacēla galvu, viņa acīs bija asaras. Klajumniekiem no pārsteiguma aizrāvās elpa. Toma­sam saļodzījās ceļgali.

Tas bija Gallijs.

Tomass samirkšķināja plakstiņus un saberzēja acis, ne­spēdams noticēt ieraudzītajam. Viņu pārņēma reizē apju­kums un dusmas.

Tas tik tiešām bija Gallijs.

-    Ko viņš te dara!? iesaucās Minjo.

-    Tagad jūs esat drošībā, sieviete turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi jautājumu. Varat nomierināties.

-      Nomierināties? Minjo sašutis iekliedzās. Kas tu tāda esi, lai liktu mums nomierināties? Mēs gribam runāt ar policiju, mēru, prezidentu vienalga, ko! Tomasu satrauca tas, ka Minjo varētu rīkoties neprognozējami, bet, no otras puses, viņam pat gribējās, lai skrējējs iegāž sievietei pa seju.

Viņa piemiedza acis un paskatījās uz Minjo. Tev nav ne mazākās sajēgas, par ko tu runā, puika. Es biju gaidījusi no­briedušāku attieksmi no kāda, kas izturējis Labirinta Atlasi. Sievietes autoritatīvais tonis Tomasu šokēja.

Minjo jau grasījās kaut ko bilst, bet Ņūts iegrūda viņam sānos elkoni.

-    Gallij? Ņūts vaicāja. Kas te notiek?

Tumšmatainais zēns paskatījās uz Ņūtu. Viņa acis uz

mirkli iespīdējās, galva tik tikko manāmi trīcēja, bet Gallijs neatbildēja. Ar viņu kaut kas nav kārtībā, Tomass nodomāja. Vēl mazākā kārtībā nekā pirms tam.