Labirinta gūstā

Kad Minjo un Ņūts atrāva viņu no Gallija un vilka pro­jām, Tomass turpināja vicināt rokas, zvetēdams tukšu gaisu. Viņš pretojās vecākajiem zēniem, centās izrauties, kliedza, lai viņu liek mierā. Tomass nenolaida acis no Gallija, kurš nekustēdamies gulēja uz grīdas; viņš juta no sevis strāvojošo naidu, kas savienoja abus kā neredzama ugunslīnija.

Un tad pēkšņi tas viss izbeidzās pats no sevis. Palika tikai domas par Čaku.

Tomass atbrīvojās no Ņūta un Minjo tvēriena un pieskrē­ja pie sava drauga saļimušā, nedzīvā ķermeņa. Viņš apskāva Čaku, pievilka cieši sev klāt, nepievērsdams uzmanību asi­nīm un sastingušajai nāves izteiksmei zēna sejā.

-    Nē! Tomass kliedza, skumju plosīts. Nē!

Klāt pienāca Terēza un uzlika roku uz pleca. Tomass to nokratīja.

-    Es apsolīju! viņš kliedza kā apmāts, pats apjauzdams, ka neuzvedas gluži normāli. Es apsolīju, ka izglābšu viņu, ka nogādāšu mājās! Es zvērēju!

Terēza neko neteica, tikai pamāja ar galvu un nodūra skatienu zemē.

Tomass no visa spēka spieda Čaku pie savām krūtīm, it kā tā spētu viņu atdzīvināt vai izteikt pateicību par to, ka zēns glāba viņa dzīvību, par to, ka piedāvāja savu draudzību, kad neviens cits to nedarīja.

Tomass netaupīja asaras, viņš raudāja, kā vēl nekad savā mūžā nebija raudājis. Šņuksti un elsas atbalsojās no angāra sienām kā spīdzināšanas skaņas moku kambarī.

60. nodaĻa

t

Beigu beigās Tomass saņēmās un apklusa, samierinājies ar to, ka nekas vairs nav maināms. Klajumā Čaks viņam bija kļuvis par savdabīgu simbolu iemiesojumu cerībai, ka kaut kad pasaulē viss būs kārtībā un viņu dzīves atkal kļūs normā­las. Viņi gulēs īstās gultās. Tiks sabučoti pirms miega. Bro­kastīs ēdīs ceptas olas ar šķiņķi. Ies skolā. Būs laimīgi.

Bet tagad Čaks bija miris. Un drauga nedzīvais ķermenis Tomasa rokās bija kļuvis par aukstu apliecinājumu ne tikai tam, ka šiem sapņiem par laimīgu nākotni nav lemts piepil­dīties, bet arī tam, ka dzīve vispār nekad nav bijusi normāla. Ka pat pēc izbēgšanas viņus gaidīja grūtas dienas. Ka pasaule bija viena vienīga bēdu ieleja.

Viņa atmiņas bija labākajā gadījumā nepilnīgas, bet arī tās nesolīja neko gaišu.

Tomass norija sāpes, paslēpa tās dziļi sevī. Viņš darīja to Terēzas dēļ. Ņūta un Minjo dēļ. Lai cik drūma nākotne gai­dītu klajumniekus, viņi paliks kopā, un nekam citam šobrīd nebija nozīmes.

Viņš noguldīja Čaku atpakaļ uz grīdas un iztaisnoja muguru, cenšoties neskatīties uz zēna asinīm piemirkušo kreklu. Notrausis no vaigiem asaras un izslaucījis acis, To­mass iedomājās, ka viņam droši vien vajadzētu justies neēr­ti, bet tā nebija. Viņš pacēla galvu un paskatījās uz Terēžu, ielūkojās viņas lielajās zilajās acīs un ieraudzīja tajās dziļas skumjas gan par viņu, gan Čaku, Tomass par to nešaubījās.

Meitene pastiepa roku un palīdzēja viņam piecelties. Arī kad Tomass bija kājās, viņi palika stāvam, sadevušies rokās. Tomass cieši saspieda Terēzas plaukstu, mēģinādams tādā veidā paust viņai visu, ko juta. Pārējie klajumnieki klusēja, vairākums ar neko neredzošām acīm lūkojās uz Čaka līķi, it kā vairs nebūtu spējīgi neko just. Uz Galliju neviens neskatī­jās zēns vēl bija dzīvs un elpoja, bet nekā citādi nekustējās.

Visam notikušajam ir jēga, sieviete no VELNS pār­trauca ieilgušo klusumu, tagad viņas balss izklausījās daudz laipnāka. Jums tas ir jāsaprot.

Tomass palūkojās uz viņu, sakopodams skatienā visu savu naidu, taču palika stāvam uz vietas.

Terēza ar otru roku aptvēra zēna augšdelmu un saspieda to. Ko tagad? viņa vaicāja.

Es nezinu, Tomass atbildēja. Varbūt…

Viņa domu pārtrauca negaidīts troksnis un kliedzieni aiz durvīm, pa kurām bija ieradusies sieviete ar Galliju. VELNS pārstāve satrūkās, acīmredzami nobālēja un pagriezās pret ieeju. Tomass sekoja viņas skatienam.

Telpā iebrāzās vairāki vīrieši un sievietes ar šaujamiero­čiem rokās. Viņi bija ģērbti novalkātos džinsos un līdz pē­dējai vīlei izmirkušos mēteļos. Svešinieki skaļi klaigāja, bet vārdus nebija iespējams saprast. Viņu ieroči šautenes un pistoles izskatījās… senlaicīgi, gandrīz arhaiski. Kā rotaļlie­tas, kas gadiem ilgi pamestas gulējušas mežā, kur tās atraduši nākamās paaudzes bērni un savākuši, lai uzspēlētu karinu.

Tomass apstulbis nolūkojās, kā divi no iebrucējiem no­gāž VELNS sievieti uz grīdas. Viens no tiem atkāpās, pacēla savu ieroci un notēmēja.

Nevar būt, Tomass nodomāja. Vai tiešām…

Gaisā uzliesmoja vairāki šāvieni. Lodes ietriecās sievietes ķermenī, uz vietas nogalinot viņu un atstājot guļam asins peļķē.

Tomass paspēra vairākus soļus atpakaļ un gandrīz paklupa.

Pie klajumniekiem pienāca kāds vīrietis. Tikmēr pārējie iebrucēji, pagriezuši muguras, izretojās viņiem visapkārt un atklāja uguni pa novērotāju logiem, sašķaidot tos drumslās. Tomass dzirdēja kliedzienus, redzēja asinis, novērsās un sa­koncentrēja uzmanību uz klāt pienākušo vīru. Svešiniekam bija tumši mati un jauneklīga seja, bet daudz sīku krunciņu ap acīm, it kā viņš katru savu mūža dienu būtu pavadījis rū­pēs par to, kā izdzīvot līdz nākamajai.