Labirinta gūstā

Viņa salika rokas klēpī un paskatījās uz tām. Ar laiku jūs uzzināsiet vairāk. Mēs dzīvojam tālu ziemeļos. No Andiem mūs šķir tūkstošiem kilometru tuksneša. To dēvē par Pekli tā plešas ap vietu, kuru agrāk sauca par ekvatoru tagad tur ir tikai karstums un putekļi, un mežonīgi ļautiņi, kurus neglābjami apsēdusi svēle. Mēs cenšamies šķērsot šo teritoriju, lai atrastu zāles pret slimību. Bet līdz tam mēs cī­nīsimies pret VELNS un darīsim visu, lai pārtrauktu viņu nežēlīgos eksperimentus. Sieviete uzmanīgi paskatījās uz Tomasu, tad uz Terēžu. Mēs ceram, ka arī jūs piebiedrosie­ties mums.

Pēc šiem vārdiem viņa novērsās un sāka lūkoties ārā pa logu.

Tomass paskatījās uz Terēžu un jautājoši pacēla uzacis. Meitene tikai pašūpoja galvu, tad nolaida to uz Tomasa pleca un aizvēra acis.

Es esmu pārāk nogurusi, lai par to domātu, viņa teica. Galvenais, ka tagad mēs esam drošībā.

Varbūt esam, viņš atbildēja. Varbūt.

Tomass manīja, ka meitene iemieg, bet pats tobrīd uz to nebija spējīgs. Viņā plosījās tik daudz pretrunīgu emociju, ka tās nebija iespējams identificēt. Tomēr tas bija labāk par to trulo tukšumu, kādu Tomass bija izjutis pirms tam. Viņš spēja tikai sēdēt un skatīties tumsā un lietū aiz loga, prātā pārcilājot vārdus svēle, slimība, eksperiments, Pekle, VELNS… Atlika vienīgi cerēt, ka turpmāk viņiem klāsies kaut nedaudz labāk kā Labirintā.

Taču, šūpojoties un kratoties līdzi autobusa kustībām, Terēzas galvai ik pa brīdim palecoties un atsitoties pret viņa plecu, jūtot, ka meitene saknosās un atkal aizmieg, dzirdot pārējo klajumnieku kluso murmināšanu, Tomass spēja do­māt tikai par vienu.

Čaks…

Pēc divām stundām autobuss apstājās.

Viņi bija iebraukuši dubļainā stāvvietā blakus neizteik­smīgai ēkai ar vairākām logu rindām. Sieviete kopā ar pārē­jiem glābējiem ieveda visus deviņpadsmit zēnus un meiteni pa ieejas durvīm, augšup pa pakāpieniem un plašā guļamzālē. Gar vienu no sienām rindojās vairākas divstāvu gultas. Telpas pretējā pusē atradās drēbju skapīši un galdi. Sienas rūtoja ar aizkariem aizvilkti logi.

Tomass vēroja visu ar atsvešinātu interesi viņu jau sen vairs nekas nespēja pārsteigt vai patiesi izbrīnīt.

Telpa bija krāsu pilna. Spilgti dzeltenas sienas, sarkanas segas, zaļi aizkari. Pēc Klajuma nomācošās pelēcības likās, ka viņi pārcēlušies uz dzīvi varavīksnes vidū. Itin viss gultas, skapīši, kārtība un tīrība izskatījās tik normāli un ikdieniš­ķi, ka pat likās aizdomīgi. Tas viss šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Nonākot jaunajā pasaulē, Minjo raksturoja to vis­precīzāk: Es laikam esmu nosprādzis un nonācis paradīzē.

Tomasam bija grūti priecāties, jo tas nebūtu godīgi pret Čaku. Bet kaut ko viņš tomēr juta. Kaut ko.

Autobusu vadījušais glābēju vadonis nodeva viņus per­sonāla rokās tie bija deviņi vai desmit vīrieši un sievietes, tērpti izgludinātās melnās biksēs un baltos kreklos, nevaino­jamiem matu sakārtojumiem, tīrām rokām un sejām. Visi bija laipni un smaidīgi.

Krāsas. Gultas. Smaidi. Neticami, bet Tomass gandrīz sajutās laimīgs. Diemžēl to visu nomāca tumša grūtsirdība, kas, šķita, nekad nepāries, atmiņas par Čaku, drauga nežē­līgo noslepkavošanu un viņa nesto upuri. Taču par spīti tam, par spīti visam, ko sieviete autobusā bija stāstījusi par pasau­li, kurā viņi atgriezušies, Tomass pirmo reizi kopš izkāpšanas no Kastes jutās drošībā.

Tika sadalītas guļvietas, klajumniekiem izsniedza tīras drēbes un tualetes piederumus, galdā tika celtas vakariņas. Pica! īsta, silta, gardumgarda pica! Tomass kāri notiesāja kat­ru kumosu, izsalkumam ņemot virsroku pār visu pārējo. Sāta un atvieglojuma sajūta ap viņu bija gandrīz taustāma. Vai­rākums klajumnieku ēda klusēdami, gluži kā baidoties, ka runāšana varētu likt tam visam izgaist. Tomēr telpā netrūka smaidu. Tomasam, tik ļoti pieradušam pie bailēm un izmisu­ma, bija gandrīz neērti lūkoties uz priecīgām sejām. Jo īpaši tāpēc, ka pats viņš nemaz tik priecīgs nejutās.

Drīz pēc vakariņām klajumniekiem tika paziņots, ka pie­nācis laiks doties pie miera.

Nevienam nebija iebildumu. Tomasam jau nu noteikti ne. Viņam šķita, ka varētu gulēt mēnešiem.

62. NODAĻA

i

Tomass dalīja vienu divstāvu gultu ar Minjo, kurš uzstāja par gulēšanu augšā. Blakus gultā bija iekārtojušies Ņūts ar Cepeti. Terēžu, pirms viņa paspēja atvadīties, personāls aiz­veda uz atsevišķu istabu. Tomass sāka neprātīgi ilgoties pēc meitenes jau trīs sekundes pēc šķiršanās.

Zēns apgūlās uz mīkstā matrača un apsedzies gatavojās miegam, kad viņu iztraucēja balss no augšas.

-    Klau, Tomas, ierunājās Minjo.

-    Ko? Tomass bija tā noguris, ka tik tikko spēja atvērt muti.

-    Kā tev liekas, kas notika ar tiem, kuri palika Klajumā?

Tomass par to vēl nebija domājis. Līdz šim viņa prātu bija

aizņēmis Čaks un tagad arī Terēza. Es nezinu. Bet, spriežot pēc tā, cik daudzi no mums gāja bojā pa ceļam uz izeju, es nevēlētos atrasties to švaļu vietā. Tagad viņus droši vien apsēduši bēdneši. Tomass brīnījās par to, cik bezkaislīgi skanēja viņa balss.

-     Tev liekas, ka mēs pie šiem ļaudīm esam drošībā? Minjo vaicāja.