Labirinta gūstā

Neviens neiebilda. Ņūts gāja pirmais, tad Čaks un tad Te­rēza. Cits pēc cita Tomasa draugi pazuda melnajā tunelī. Šķi­ta, ka tumsa aprij pat lukturīšu gaismu. Zēns sekoja, nemaz neatskatījies uz beigtajiem bēdnešiem.

Viņi bija soļojuši kādu minūti, kad priekšā atskanēja spalgs kliedziens. Tam sekoja vēl viens, pēc tam vēl viens. Balsis pa­kāpeniski izgaisa tālumā, it kā to īpašnieki kaut kur kristu.

Zēnu kolonnai pārskrēja satraukta murdoņa. Terēza pa­griezās pret Tomasu. Izklausās, ka tunelis beidzas ar slid­kalniņu, kas ved kaut kur lejup.

Tomasam vēderā viss sagriezās kājām gaisā. Šķita, kādam tā tiešām ir spēle vismaz tiem, kas bija uzbūvējuši šo vietu.

Citu pēc cita viņš dzirdēja priekšā izzūdam klajumnieku saucienus. Drīz pienāca Ņūta, tad Čaka kārta. Visbeidzot Terēza iespīdināja sava lukturīša gaismu gludā melna metāla caurulē, kas strauji noliecās uz leju.

Laikam jau mums nav izvēles, viņa teica domās.

Laikam gan nav. Tomasu māca spēcīga priekšnojauta, ka viņu murgs vēl nav beidzies. Viņš tikai cerēja, ka caurules otrā galā klajumniekus negaida vēl viens bēdnešu pulks.

Terēza ielēca caurulē ar gandrīz priecīgu spiedzienu. To­mass sekoja viņai, pirms bija paspējis pārdomāt jebkas šķi­ta labāks par Labirintu.

Viņš traucās lejup pa stāvo slīpumu. Caurules iekšpusi klāja eļļains, smakojošs šķidrums tas oda pēc izkusušas plastmasas un nolietotiem mehānismiem. Tomass izlocījās tā, lai slīdētu ar kājām pa priekšu, un izpleta rokas, cenšoties piebremzēt kritienu. Tas izrādījās neiespējami slidenā viela bija visur, viņš nespēja nekam pieķerties.

No tuneļa sienām atbalsojās pārējo kliedzieni. Viņi šļū­ca aizvien tālāk un ātrāk pa eļļaino cauruli. Tomasa sirdi sa­žņaudza panika, nelika mieru uzmācīga vīzija: klajumniekus aprijis kāds milzīgs briesmonis un nu viņi ceļo lejup pa tā barības vadu, lai kuru katru brīdi piezemētos kuņģī. Tad, it kā zēna domas būtu materializējušās, nepatīkamās smakas mainījās un aizvien vairāk atgādināja puvi un pelējumu. To­mass sāka rīstīties: viņam nācās krietni piepūlēties, lai neapvemtu sevi.

Tunelis savērpās, pārtopot spirālē, nobrauciena ātrums nedaudz palēninājās. Mirkli vēlāk Tomasa kājas atsitās pret Terēzas galvu, un nu viņš sajutās pavisam nožēlojami. Viņi vēl aizvien krita. Šķita, ka laiks ir apstājies: tam nebija ne sā­kuma, ne gala.

Apli pa aplim viņi turpināja riņķot lejup. Tomass juta, ka vairs ilgi nespēs to izturēt pret ādu žļerkstošo draņķi, pretīgo smaku, spirālveida kustību. Viņš jau grasījās pagriezt galvu uz sāniem, lai izvemtos, kad Terēza spalgi iekliedzās šoreiz bez atbalss. Sekundi vēlāk Tomass izlidoja no tuneļa un uzkrita meitenei virsū.

Visapkārt kūņojās ķermeņi, klajumnieki gulēja krustām šķērsām pāri cits citam, vaidēdami, grūstīdamies un kārpī­damies laukā no mudžekļa. Tomass norausās no Terēzas, ar visām četrām aizrāpoja pāris metrus tālāk un nekavējoties iztukšoja kuņģi.

Joprojām trīcēdams, Tomass noslaucīja muti ar plaukstu. Tas nebija prātīgi darīts, jo rokas viscaur klāja taukainā cau­rules smērviela. Zēns noberza plaukstas pret grīdu, pieslējās sēdus un palūkojās apkārt. Pārējie bija sapulcējušies grupā un, tāpat kā viņš, ieplestām mutēm grozīja galvu uz visām pusēm, pētot vietu, kurā bija nonākuši. Tomass tikai tagad atcerējās, ka redzējis šo telpu jau Pārvēršanas laikā.

Viņi atradās milzīgā pazemes angārā, kas bija pietiekami apjomīgs, lai ietilpinātu sevī vismaz deviņus vai desmit Mā­jokļus. No grīdas līdz griestiem un no stūra līdz stūrim telpa bija pieblīvēta ar dažnedažādām iekārtām, vadiem, caurulēm un datoriem. Pie vienas sienas pa labi no Tomasa rindā stāvēja apmēram četrdesmit prāvi balti konteineri, kas izska­tījās pēc milzīgiem zārkiem. Telpas pretējā sienā bija redza­mas lielas stikla durvis, bet apgaismojums neļāva saskatīt, kas atrodas aiz tām.

Skatieties! kāds iesaucās, bet Tomass jau bija paspējis pamanīt pats. Viņam aizcirtās elpa, miesu pārklāja zosāda, pāri mugurai kā mitrs zirneklis pārrāpoja bailes.

Tieši viņu priekšā horizontāli šķērsām pāri angāra sie­nai stiepās aptuveni divdesmit tumši tonētu logu rinda. Aiz katra no tiem sēdēja pa vienam cilvēkam gan vīrieši, gan sievietes, visi bāli un izstīdzējuši tie piemiegtām acīm cauri stiklam uzmanīgi vēroja klajumniekus. Tomass nodrebēja svešādie stāvi izskatījās pēc spokiem dusmīgiem, ļauniem un izsalkušiem cilvēku gariem, kuri nekad savas dzīves laikā nav pazinuši laimi, par nāvi nemaz nerunājot.

Tomass, protams, saprata, ka tie nav spoki. Tie bija ļau­dis, kuri nosūtījuši viņus uz Klajumu. Ļaudis, kuri izdzēsuši zēnu atmiņas un laupījuši viņiem brīvību.

Radītāji.

59. nodaĻa

i