Labirinta gūstā

Jo vairāk bēdnešu viņiem uzklupa, jo vairāk klajumnieku steidzās palīgā. Vinstons bija atradis Albija loku un bultas un nu raidīja šautru pēc šautras uz visu, kas kustējās un nebija cilvēks, biežāk gan aizšaujot garām nekā trāpot. Tomasam nepazīstami zēni skrēja viņam blakus, ar paštaisītajiem iero­čiem atvairot bēdnešu taustekļus, uzbrūkot, lecot tiem virsū. Trokšņi šķindoņa, klaudzoņa, kliedzieni, vaidi un nopūtas, mehānismu rēkoņa, ripzāģu skaņas, asmeņu cirtieni, durkļu švirkstoņa pret grīdu, asinsstindzinošie palīgā saucieni pa­kāpeniski pieņēmās spēkā, līdz kļuva pavisam neizturami.

Tomass arī kliedza, bet neapstājās, iekams nebija sasnie­dzis Krauju. Tās malā zēns nobremzēja tik strauji, ka Terēza un Čaks uzgrūdās viņam no aizmugures un visi trīs gandrīz iekrita bezdibenī. Tomass acumirklī pamanīja ieeju Bēdnešu caurumā: tā bija iezīmēta ar vairākām efeju liānām. Pa die­nu Minjo ar skrējējiem bija piesējuši līdzpaņemtās virves pie vīteņiem, kas auga gar gaiteņa sienām, un pēc tam metuši to galus pāri Kraujai, cenšoties trāpīt neredzamajā kvadrātā. No akmens dzegas līdz acīm slēptajai lūkai stiepās sešas vai septiņas liānas, kas karājās tukšajā gaisā un šķita pazūdam nekurienē.

Bija jālec. Tomass vēl pēdējo reizi saminstinājās šaus­mu pārņemts, dzirdot drausmīgās skaņas aiz muguras, vero­ties ilūzijā savā priekšā, taču steigšus attapās.

Terēza, tu pirmā. Viņš bija nolēmis lēkt pēdējais, lai būtu drošs, ka meiteni vai Čaku nav notvēris kāds bēdnesis.

Par pārsteigumu zēnam Terēza ne mirkli nevilcinājās. Paspiedusi Tomasa roku, tad Čaka plecu, meitene atspērās pret Kraujas malu un lēca, lidojumā izstiepjot kājas un cie­ši piekļaujot rokas sāniem. Tomass aizturēja elpu, vērodams Terēžu ieslīdam spraugā starp virvēm un pazūdam tukšumā. Izskatījās, ka viņa ar vienu rokas mājienu būtu izdzēsta no realitātes.

-    Oho! iesaucās Čaks, balsi parādoties viņa ierastā ga­rastāvokļa pazīmēm.

-    Oho gan, Tomass atbildēja. Tagad tava kārta.

Pirms Čaks spēja iebilst, Tomass satvēra zeņķi zem padu­sēm un cieši saspieda no sāniem. Atgrūdies ar kājām, bet es tevi pametīšu. Gatavs? Viens, divi, trīs! Iestenoties no piepūles, Tomass piepaceļot grūda puiku uz cauruma pusi.

Čaks lidojumā iespiedzās un gandrīz netrāpīja mērķi. Viņa kājas ieslīdēja neredzamajā lūkā, bet rokas un vēders atsitās pret tās malām, un tikai tad pazuda arī pārējais ķer­menis. Zēna drošsirdība aizkustināja Tomasu. Viņš mīlēja Čaku. Mīlēja kā savu jaunāko brāli.

Tomass savilka ciešāk mugursomas lences un stingri sa­žņaudza paštaisīto šķēpu labajā rokā. Skaņas aiz muguras bija briesmīgas, un zēnu mocīja vainas sajūta par to, ka viņš nekādi nepalīdz pārējiem. Vienkārši dari to, kas tev jādara, viņš sacīja pats sev.

Saņēmis dūšu, Tomass uzsita ar šķēpa kātu pa akmens grīdu un, ar kreiso pēdu atspēries pret Kraujas malu, lēca uz priekšu krēslainajā tukšumā pievilcis šķēpu pie sāniem, iz­stiepis kāju purngalus un sasprindzinājis visu ķermeni.

Viņš trāpīja precīzi Bēdnešu caurumā.

57. nodaĻa

i

Sākot no kāju pirkstiem, pāri visam ķermenim Tomasam pārskrēja stindzinoša aukstuma vilnis, it kā viņš būtu izlēcis cauri apledojuša ūdens virsmai. Visapkārt satumsa, pēdas at­sitās pret slidenu pamatu, un zēns tūlīt zaudēja līdzsvaru, at­muguriski iekrītot Terēzas rokās. Meitene ar Čaku palīdzēja viņam noturēties kājās. Brīnumainā kārtā Tomass nevienam nebija izbakstījis aci ar savu šķēpu.

Bēdnešu caurumā būtu melns kā peklē, taču Terēza bija ieslēgusi savu kabatas lukturīti un tā stari nedaudz kliedēja biezo tumsu. Atguvis līdzsvaru, Tomass saprata, ka viņi atro­das trīs metrus dziļā akmens cilindrā. Tā sienas bija miklas un klātas ar slidenu, eļļainu šķidrumu. Uz priekšu veda tune­lis, kas apmēram desmit metrus tālāk pazuda tumsā. Tomass pavērās augšup uz lūku, pa kuru viņi bija ieradušies, tā iz­skatījās pēc kvadrātveida loga uz bezgalīgu bezzvaigžņu iz­platījumu.

Dators ir tur. Viņa uzmanību piesaistīja Terēzas balss.

Meitene bija notēmējusi lukturīša kūli uz tuneļa sienu pā­ris metrus tālāk. Tur apmēram acu augstumā zaļganā gaismā blāvoja neliels nokvēpis stikla ekrāns. Zem tā atradās sienā iebūvēta klaviatūra, izliekta tādā leņķī, lai to varētu bez grū­tībām izmantot, stāvot kājās. Te nu tas bija un gaidīja kodu. Tomass negribot iedomājās, ka tas viss šķiet pārāk vienkārši, pārāk viegli, lai būtu patiesība.

-    Ievadi vārdus! Čaks iesaucās, uzsitot viņam pa plecu. Ātrāk!

Tomass pamāja Terēzai, lai tā uzņemas atbildību par šo uzdevumu.

-     Mēs ar Čaku stāvēsim sardzē, gadījumā, ja mums no Labirinta sekos kāds bēdnesis. Atlika tikai cerēt, ka nu klajumnieki būs novirzījuši savus pūliņus no ejas izlaušanas uz bēdnešu atvairīšanu no Kraujas.

-     Labi, Terēza piekrita. Tomass zināja, ka viņa ir gana prātīga, lai netērētu laiku strīdoties. Meitene piegāja pie kla­viatūras un sāka rakstīt.

Pagaidi! Tomass domās iesaucās. Vai tu droši zini, ka at­ceries vārdus?