Labirinta gūstā

Visbeidzot, pēc visilgākās stundas Tomasa mūžā, viņi sa­sniedza garo gaiteni, kura vidū līdzīgi burta T kājai uz labo pusi atzarojās īsāks koridors, kas veda uz Krauju.

Tomass, sirdij dunot, sviedriem slakot ādu, tobrīd skrēja tieši aiz muguras Minjo. Terēza turējās viņam blakus. Pirms pagrieziena uz Krauju uzraugs piebremzēja un ar paceltu roku deva zīmi Tomasam un pārējiem apstāties. Minjo pa­skatījās atpakaļ šausmās ieplestām acīm.

-    Dzirdi? viņš čukstus vaicāja.

Tomass papurināja galvu, cenšoties neļauties bailēm, kas atspoguļojās skrējēja sejā.

Minjo pielavījās pie stūra un palūkojās ap to tāpat kā toreiz, kad abi ar Tomasu bija izsekojuši bēdnesi, kurš nolēca no Krau­jas. Tāpat kā toreiz Minjo strauji parāvās atpakaļ un pagriezās pret pārējiem. Ak nē, viņš novaidējās. Tikai ne to…

Tagad arī Tomass sadzirdēja bēdnešu skaņas. Likās, ka tie visu laiku slēpušies, gaidījuši un tikai nupat atdzīvojušies. Tomasam pat nebija jāskatās viņš jau zināja, ko Minjo teiks.

-    Tur priekšā ir vismaz desmit bēdneši. Varbūt visi piec­padsmit. Skrējējs pacēla roku un pārbrauca sev pār seju. Vienkārši sēž un gaida mūs.

Bailes kā ledaina roka sažņaudza Tomasa sirdi ar vēl ne­bijušu spēku. Viņš palūkojās uz Terēžu, gribēdams kaut ko teikt, bet aprāvās, ieraudzījis meitenes bālajā sejā neaprakstā­mas šausmas.

Ņūts ar Albiju izspraucās cauri zēnu rindām un nostājās blakus Tomasam un pārējiem. Acīmredzot Minjo paziņo­jums jau čukstus bija padots tālāk; par to liecināja Ņūta ap­ņēmības pilnie vārdi: Nu, mēs jau rēķinājāmies ar to, ka būs jācīnās. Taču trīsošā balss nodeva zēnu viņš tikai centās teikt to, kas bija pareizi.

Tomass Ņūtu ļoti labi saprata. Visas runas par to, ka vi­ņiem vairs nebija ko zaudēt, ka, iespējams, kritīs tikai viens, ka beidzot parādījusies iespēja izbēgt, bija tikai vārdi. Tagad tas viss viņus gaidīja burtiski tepat aiz stūra. Tomasa sirdī ie­zagās šaubas, vai iecerētais vispār ir paveicams. Turklāt viņš nesaprata, kāpēc bēdneši neko nedara, spiegvaboles noteikti jau sen bija tos informējušas par klajumnieku tuvošanos. Var­būt Radītāji tīksminājās par notiekošo kā par kaut kādu izrādi?

Tomasam prātā iešāvās doma. Klau, varbūt tie jau pa­spējuši notvert kādu no Klajumā palikušajiem? Varbūt mēs varam tiem tikt garām kāpēc tad vēl lai tie sēdētu uz vie…

Viņu pārtrauca skaļš troksnis, kas nāca no aizmugures. Tomass apsviedās apkārt un ieraudzīja gaiteņa galā veselu baru bēdnešu, kas tuvojās viņiem no Klajuma puses, zibinot durkļus un cilājot savus metāliskos taustekļus. Viņš grasījās kaut ko teikt, bet tāds pats troksnis atskanēja no otra gaiteņa gala, Tomass pagriezās un ieraudzīja bēdnešus arī tur.

Ienaidnieks bija viņus aplencis, nogriežot visus atkāpša­nās ceļus.

Klajumnieki, spiežoties cits pie cita, sāka grūsties virsū Tomasam, un zēns nokļuva vietā, kur no galvenā gaiteņa at­zarojās sāneja uz Krauju. Viņš ieraudzīja bēdnešus, kas aiz­šķērsoja ceļu uz galamērķi. Tie gaidīja un vēroja, izlaistiem durkļiem, mitrajai ādai cilājoties. Abas pārējās bēdnešu vie­nības pietuvojās un apstājās pārdesmit metrus no klajumniekiem, arī gaidot un vērojot.

Cīnīdamies ar bailēm, Tomass lēnām apgriezās ap savu asi, lai novērtētu situāciju. Klajumnieki bija ielenkti. Viņiem vairs nebija izvēles atkāpties nebija kur. Deniņos iedūra asas, pulsējošas sāpes.

Klajumnieki sablīvējās ciešā lokā T veida krustojuma vidū, plecu pie pleca, ar skatu uz āru. Tomass tika iespiests starp Te­rēžu un Ņūtu viņš juta vecāko zēnu drebam. Neviens neko neteica. Vienīgās dzirdamās skaņas bija bēdnešu spocīgie vaidi un klusa motoru dūkoņa. Šķita, ka tiem sagādā baudu lamatās ievilināto zēnu vērošana. Radījumu pretīgie rumpji piepūtās un saplaka mehānisku ieelpu un izelpu ritmā.

Kāpēc tie neko nedara? Tomass domās vaicāja Terēzai. Ko tie gaida?

Meitene neatbildēja, un tas Tomasu satrauca. Zēns satvēra Terēzas plaukstu savējā un cieši to saspieda. Klajumnieki stā­vēja klusēdami, sažņauguši rokās savus nožēlojamos ieročus.

Tomass palūkojās uz Ņūtu. Tev ir kādas idejas?

-    Nē, tas atbildēja vēl aizvien nedaudz trīsošā balsī. Es nesaprotu, kāda velna pēc tie mums neuzbrūk.

-     Mums nevajadzēja to darīt, Albijs ierunājās tik klusi, ka viņa balsi gandrīz nevarēja pazīt. Vārdi tukši atbalsojās pret Labirinta sienām.

Tomass nebija noskaņots žēloties viņiem vajadzēja kaut kā rīkoties. Klau, Mājoklī mums diezin vai klātos labāk. Man riebjas to teikt, bet labāk, ka mirst viens nekā visi. Ta­gad viņš nudien cerēja, ka minējums par vienu upuri naktī bija patiess. Redzot tik daudz bēdnešu tiešā tuvumā, Tomass nespēja neaptvert skaudro patiesību klajumnieku izredzes pret tik prāvu briesmoņu skaitu bija niecīgas.

Pagāja labs bridis, pirms Albijs ierunājās: Varbūt man vajadzētu… Vadonis apklusa un lēnām kā transā sāka soļot Kraujas virzienā. Tomass vēroja viņu ar atsvešinātu izbīli, ne­spēdams noticēt savām acīm.

-    Albij! Ko tu dari? iesaucās Ņūts. Nāc atpakaļ!

Albijs ij nedomāja klausīt un metās skriešus tieši virsū

bēdnešu ierindai, kas stāvēja starp viņu un Krauju.