Labirinta gūstā

Tomasam nebija nekas iebilstams pret turēšanos malā atrast Bēdnešu caurumā datoru un ievadīt tajā kodu jau šķita pietiekami atbildīgs uzdevums. Taču viņam tik un tā nācās apspiest strauji pieaugošās panikas uzplūdus.

-    Izklausās vieglāk par vieglu, Tomass možā balsī teica, lai kaut nedaudz uzlabotu sev omu, bet viņam tas ne pārāk izdevās.

Ņūts atkal sakrustoja rokas un cieši ieskatījās viņam acīs. Kā jau tu pats teici ja paliksim, viens no mums šonakt mirs. Arī ja bēgsim, viens no mums mirs. Tātad nav lielas atšķirības. Ņūts pacēla pirkstu. Protams, ja tev ir taisnība.

-     Protams. Tomass zināja, ka nekļūdās par caurumu, kodu, durvīm un to, ka būs jācīnās ar bēdnešiem. Bet par to, vai tiešām ies bojā tikai viens klajumnieks, viņam nebija pār­liecības. Viens gan zēnam bija nepārprotami skaidrs bija par vēlu ļauties šaubām.

Ņūts uzsita viņam pa muguru. Labs ir. Ķeramies pie darba.

Nākamās pāris stundas pagāja drudžainā steigā.

Lielākā daļa klajumnieku bija piekrituši doties līdzi vai­rāk, nekā Tomass bija cerējis. Pat Albijs bija nolēmis pieda­līties. Lai gan skaļi neviens to neatzina, Tomass nojauta, ka vairākums liek cerības uz pieņēmumu, ka bēdneši nogalinās tikai vienu no viņiem, tāpēc kopējās izredzes izdzīvot ir diez­gan pieklājīgas. Tie daži, kas bija izvēlējušies palikt Klajumā, sākumā uzvedās skaļi un nekaunīgi galvenokārt vazājās ap­kārt, sūkstīdamies un cenzdamies iestāstīt pārējiem, cik stulbi tie rīkojas. Galu galā atkritēji padevās un lika citiem mieru.

Savukārt Tomasam un bēgšanas līdzdalībniekiem bija darba pilnas rokas.

Visiem tika izdalītas mugursomas un tās tika piekrautas pilnas ar proviantu. Cepetis Ņūts atklāja Tomasam, ka no visiem uzraugiem pavāru pārliecināt bijis visgrūtāk, uzņē­mās atbildību par vienlīdzīgu pārtikas krājumu sadali somās. Līdzi tika ņemtas arī šļirces ar bēdu serumu, lai gan Tomass uzskatīja, ka bēdneši viņiem vairs nedzels. Čaka uzdevums bija uzpildīt pudelēs ūdeni un izdalīt tās pārējiem. Terēza devās viņam palīgā, un Tomass palūdza meitenei cik iespē­jams izpušķot viņu izredzes, pat ja būtu klaji jāmelo, ko viņai lielākoties arī nācās darīt. Čaks, uzzinājis par bēgšanu, centās turēties braši, bet sviedri uz viņa pieres un satraukuma pilnās acis nodeva patieso izbīli.

Minjo ar pāris skrējējiem devās uz Krauju, līdzi ņemot akmeņus un virves no efeju stīgām, lai vēl pēdējo reizi pār­baudītu neredzamo ieeju Bēdnešu caurumā. Viņiem nācās paļauties uz to, ka briesmoņi nebūs mainījuši savus ieradu­mus un neparādīsies Labirintā dienas laikā. Tomass uz brīdi bija apsvēris iespēju ielēkt caurumā uzreiz un mēģināt ātri ievadīt kodu, taču viņam nebija ne jausmas, kas tur varētu sagaidīt. Ņūtam bija taisnība prātīgāk likās nogaidīt līdz naktij un cerēt, ka lielākā daļa bēdnešu atradīsies Labirintā, nevis savā migā.

Kad Minjo atgriezās, tā arī pa ceļam nesastapis nevienu bēdnesi, skrējējs šķita esam ļoti pārliecināts par to, ka aiz Kraujas tiešām ir izeja. Vai ieeja. Atkarībā, no kuras puses uz to raudzījās.

Tomass palīdzēja Ņūtam apbruņot klajumniekus. Lai pienācīgi sagatavotos sadursmei ar bēdnešiem, tika radīta arī vesela rinda jaunu ieroču. Koka mietiem tika nosmaili­nāti gali un aptītas dzeloņstieples; tika uzasināti naži un ar vīteņiem piesieti izturīgiem, mežā sacirstiem koku zariem; lāpstām ar līmlenti tika piestiprinātas stikla lauskas. Līdz dienas beigām klajumnieki bija pārvērtušies par nelielu kara­spēku. Nožēlojamu, ļoti vāji sagatavotu karaspēku, nodomāja Tomass, bet tik un tā karaspēku.

Kad viņiem ar Terēžu vairs nebija ko darīt, abi devās uz To­masa slepeno vietu Miroņmežā, lai apspriestu Bēdnešu caurumā veicamās darbības datora sameklēšanu un koda ievadīšanu.

-     Tas ir jādara tieši mums, Tomass teica, kad abi bija atspiedušies ar muguru pret grumbuļainajiem koku stum­briem. Vēl nesen zaļojošās lapas mākslīgās gaismas trūkuma dēļ jau bija apvītušas. Jo tad, ja mūs izšķirs, mēs varēsim sazināties telepātiski un palīdzēt viens otram.

Terēza pacēla nokritušu zaru un sāka tam lobīt nost mizu.

-     Mums tik un tā vajag rezerves variantu gadījumam, ja kaut kas notiek ar mums abiem.

-      Obligāti. Minjo un Ņūts arī zina kodu teiksim vi­ņiem, lai ievada vārdus datorā paši gadījumā, ja mēs… nu, pati saproti. Tomass nevēlējās domāt par visu to ļauno, kas varēja atgadīties.

-    Ne pārāk sarežģīts plāns, jāsaka. Terēza nožāvājās tā, it kā dzīve būtu pavisam normāla.

-   Tieši tā. Atvairīt bēdnešus, ievadīt kodu, izbēgt pa durvīm. Pēc tam kaut kā tiksim galā ar Radītājiem, lai ko tas arī prasītu.

-    Seši vārdi kodā un velns vien zina, cik bēdnešu, Te­rēza pārlauza zaru uz pusēm. Klau, kā tev liekas, ko tas VELNS nozīmē?

Tomass piepeši sajutās, kā saņēmis sitienu pakrūtē. Kaut kāda iemesla dēļ, izdzirdot šo vārdu nākam no svešām lūpām, prātā kaut kas atbrīvojās. Viss nostājās savās vietās. Viņš brī­nījās, ka nebija līdz tam aizdomājies jau agrāk.