Labirinta gūstā

-    Ak tā? Vinstons vaicāja. Kuram tad?

Tomass sakrustoja rokas.

-    Man.

52. NODAĻA

t

Telpā no jauna uzliesmoja skaļi strīdi. Ņūts nesatricinā­mā mierā piecēlās kājās, piegāja pie Tomasa un, satvēris aiz rokas, pavilka uz durvju pusi.

-    Viss, pietiks. Tev jāiet prom.

-    Prom? Tomass bija neizpratnē. Kāpēc?

-    Būsi jau gana daudz izteicies vienai Sapulcei. Mums ta­gad jāapspriežas un jāpieņem lēmums bez tavas klātbūtnes. Ņūts maigi izstūma Tomasu laukā pa durvīm. Gaidi mani pie Kastes. Kad būsim beiguši, aprunāsimies.

Ņūts jau grasījās uzgriezt muguru, bet Tomass viņu ap­turēja. Ņūt, tev jātic man. Tā ir mūsu vienīgā iespēja izkļūt no šejienes un mēs to varam, goda vārds. Mums nemaz nav citas izvēles.

Ņūts pieliecās pavisam tuvu Tomasa sejai un nikni iešņācās.

-    Kā tad, sevišķi pārliecinoša bija tava vēlme ziedot savu dzīvību.

-     Man nebūtu nekādu iebildumu. Tomass to domāja nopietni, bet tikai tāpēc, ka viņu mocīja vainas apziņa par to, ka bija piedalījies Labirinta radīšanā. Sirds dziļumos zēns tomēr cerēja, ka izdzīvotu pietiekami ilgi, lai kāds paspētu ievadīt kodu un izslēgt bēdnešus, pirms tie viņu nogalinājuši. Atvērtu durvis.

-     Vai tiešām? Ņūts bija manāmi aizkaitināts. Jo tas būtu tik cēli un pašaizliedzīgi?

-    Man ir papilnam iemeslu tā rīkoties. Kaut kādā ziņā tā taču ir mana vaina, ka mēs vispār šeit esam. Tomass apklu­sa un ievilka elpu, lai nomierinātos. Lai nu kā, es nepārdo­māšu, tāpēc iesaku jums nelaist garām šo iespēju.

Ņūts sarauca pieri, viņa acīs piepeši parādījās līdzjūtība. Ja tu no tiesas esi pielicis roku Labirinta radīšanā, tad tā nav tava vaina, Tomij. Tu taču vēl esi tikai bērns un nevari būt atbildīgs par visu, ko kāds tevi piespiedis darīt.

Bet ne Ņūta, ne kāda cita vārdi viņam nespēja palīdzēt. Tomasu vienalga spieda atbildības nasta, un tā kļuva smagā­ka ar katru reizi, kad viņš par to iedomājās. Es tikai… jūtu pienākumu glābt jūs visus. Izpirkt savu vainu.

Ņūts pakāpās soli atpakaļ, šūpodams galvu.

-    Zini, kas ir jocīgi, Tomij?

-    Kas? Tomass nedrošā balsī vaicāja.

-    Es tev patiešām ticu. Redzu, ka tavās acīs nav ne kripa­tas melu. Un man ir sasodīti grūti noticēt tam, ko tagad teik­šu, Ņūts brīdi klusēja, bet es tūlīt iešu atpakaļ un centīšos pārliecināt tos švaļus, ka tev ir taisnība un mums jādodas uz Bēdnešu caurumu, tieši kā tu teici. Labāk cīnīties ar tiem mošķiem, nekā sēdēt rokas klēpi salikušiem un ļaut novākt mūs citu pēc cita. Ņūts pacēla rādītājpirkstu. Bet klausies! Es vairs negribu no tevis dzirdēt nevienu vārdu par miršanu, upurēšanos un visu to varonīgo klunkšķi. Ja mēs to darīsim, tad darīsim visi kopā un riskēsim visi. Saprati?

Tomass pacēla abas rokas, sajutis dziļu atvieglojumu.

-    Skaidri un gaiši. Es tikai gribēju teikt, ka tas varētu būt tā vērts. Ja kādam no mums tāpat katru nakti jāmirst, mēs vismaz varētu to izmantot savā labā.

Ņūts saviebās. Tas nav pārāk uzmundrinošs ierosinājums.

Tomass pagriezās, lai dotos prom, bet Ņūts viņam vēlreiz uzsauca.

-    Tomij?

-    Ko? Zēns apstājās, bet neskatījās atpakaļ.

-     Ja man izdosies tos švaļus pārliecināt un es tiešām nevaru to garantēt -, tad vislabāk būtu to darīt nakts laikā. Pieļauju, ka tad lielākā daļa bēdnešu atrastos kaut kur ārā La­birintā, nevis savā caurumā.

-     Prātīga doma, Tomass piekrita. Atlika vienīgi cerēt, ka uzraugi būs pierunājami. Viņš pagriezās pret Ņūtu un pa­māja ar galvu.

Ņūta raižu māktajā sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.

-       Mums būs jādodas šonakt, pirms gājis bojā vēl kāds. Iekams Tomass paspēja ko piebilst, uzraugs atgriezās Sa­pulcē.

Ņūta pēdējais izteikums viņu nedaudz samulsināja. Pa­metis Mājokli, Tomass devās uz nodilušo koka solu blakus Kastei un apsēdās. Viņa prātā valdīja haoss. Mieru nedeva Albija teiktais par svēli un ko tas varēja nozīmēt. Vadonis bija pieminējis arī nodedzinātu zemi un briesmīgu slimību. Tomass neko tamlīdzīgu neatcerējās, bet, ja tā bija patiesība, pasaule, kurā klajumnieki tik ļoti vēlējās atgriezties, nešķita pārāk vilinoša. No otras puses zēniem nebija nekādas iz­vēles. Pat neņemot vērā to, ka viņiem katru nakti uzbruka bēdneši, Klajums bija praktiski pārstājis funkcionēt.

Neapmierināts, satraukuma pilns, noguris no savām do­mām, viņš vērsās pie Terēzas. Vai tu mani dzirdi?

Jā, meitene atsaucās. Kur tu esi?

Pie Kastes.

Es tūlīt atnākšu.

Tomass atskārta, cik ļoti noilgojies pēc viņas. Labi. Es pa­stāstīšu tev par savu plānu. Man šķiet, ka tas izdosies.

Kāds tas ir?

Tomass atspiedās pret sola atzveltni un pārlika labo kāju pāri kreisajai, nezinādams, kā Terēza uztvers to, kas viņam sakāms. Mums jādodas uz Bēdnešu caurumu un tur jāievada datorā kods. Tas izslēgs bēdnešus un atvērs durvis uz izeju.

Klusums. Man jau likās, ka tas būs kaut kas tāds.

Tomass mirkli padomāja un piebilda: Protams, ja vien tev nav kāda labāka doma.

Nē. Bet tas nebūs viegli.

Tomass ietrieca labās rokas dūri kreisās plaukstā, lai gan zināja, ka meitene viņu neredz. Mēs to varam.

Šaubos.

Mums vismaz jāmēģina.