Labirinta gūstā

-    Bet ticiet man, Tomass steidza taisnoties, mūs pie­spieda palīdzēt. Es nezinu, kā un kāpēc, bet mēs to nedarījām labprātīgi. Viņš paklusēja. Varbūt Radītājus interesē, vai spēsim iegūt jūsu uzticību par spīti tam, ka sadarbojāmies ar viņiem. Varbūt jau no paša sākuma bija paredzēts, ka tieši mēs atklāsim, kā iespējams izbēgt. Lai kāds ari būtu iemesls, ar jūsu karšu palīdzību mēs noskaidrojām kodu un tagad tas ir jāliek lietā.

Tomass palūkojās apkārt un patiesi pārsteigts konstatēja, ka neviens no klātesošajiem neizskatās dusmīgs. Vairākums klajumnieku turpināja izbrīnīti blenzt uz viņu vai neticīgi šū­poja galvu. Vienīgi Minjo kāda nezināma iemesla dēļ smaidīja.

-    Man ļoti žēl, bet tā ir taisnība, Tomass turpināja. Viens gan ir skaidrs nu mēs esam vienā laivā. Mūs ar Terēžu atsūtīja šurp tāpat kā jūs, un mēs varam iet bojā tikpat viegli. Bet Radī­tāji ir pietiekami mūs pētījuši pienācis laiks izšķirošajam pār­baudījumam. Pārvēršana man droši vien bija nepieciešama, lai atšķetinātu pēdējo pavedienu. Lai nu kā, es gribēju, lai jūs zinātu patiesību, zinātu, ka mums ir iespēja izglābties.

Ņūts, skatīdamies grīdā, domīgi klanīja galvu uz priekšu un atpakaļ. Pēc mirkļa viņš uzlūkoja pārējos uzraugus. Ra­dītāji lūk, kas pie visa ir vainīgi. Nevis Tomijs un Terēza, bet Radītāji. Tiem švaļiem nāksies to nožēlot.

-    Kāda atšķirība! iejaucās Minjo. Nevienu tas klunkšķis tagad neinteresē sāc labāk stāstīt par bēgšanu.

Tomasam kaklā sakāpa milzīgs atvieglojuma kamols, un viņš gandrīz zaudēja runas spējas. Zēns nebija šaubījies, ka ar savu atzīšanos izraisīs vismaz sašutuma vētru, ja vispār netiks nomests no Kraujas. Nu jau tas, ko viņam bija atlicis pateikt, likās vieglāk par vieglu.

-     Vietā, kur vēl neesam meklējuši, atrodas dators. Kods ļaus atvērt durvis, pa kurām mēs varēsim izkļūt no Labirinta. Tas ari izslēgs bēdnešus, un tie nevarēs mūs aizkavēt, būs tikai krietni jāpacīnās, lai izdzīvotu un tiktu līdz šai vietai.

-     Vietā, kur vēl neesam meklējuši? Albijs pārvaicāja. Ar ko, tavuprāt, mēs nodarbojamies jau divus gadus?

-    Ticiet man, tur jūs vēl neesat bijuši.

Minjo piecēlās. Nu, kur tas ir?

-     Tā ir gandrīz pašnāvība, Tomass teica, saprotot, ka vilcinās ar atbildi. Kad mēģināsim tur nokļūt, mums no­teikti uzbruks bēdneši. Visi reizē. Tas būs pats pēdējais pār­baudījums. Viņš gribēja, lai pārējie saprot, kādas ir likmes. Izredzes, ka visi izdzīvos, bija vājas.

-    Kur tas ir? paliecies uz priekšu, Ņūts vaicāja.

-    Aiz Kraujas, Tomass atbildēja. Tā vieta ir Bēdnešu caurums.

51. nodaĻa

t

Albijs pielēca kājās tik strauji, ka apgāza savu krēslu. Viņa asinīm pielijušās acis kontrastēja ar balto pieres pārsēju. Va­donis paspēra divus soļus uz priekšu, it kā grasītos uzbrukt Tomasam, bet tad apstājās.

Tagad gan tu runā kā pēdējais idiots, viņš teica, glū­nēdams uz Tomasu, vai arī nodevējs. Kāpēc lai mēs ticētu kaut vienam tavam vārdam, ja saki, ka palīdzēji uzbūvēt šo vietu un ieslodzīt mūs šeit? Mēs nespējam tikt galā pat ar vie­nu bēdnesi paši savā teritorijā kur nu vēl cīnīties ar veselu baru to nolāpītajā migā. Stāsti, kas tev aiz ādas!

Tomass saniknojās. Kas man aiz ādas? Nekas! Kāpēc lai es jums melotu?

Albija roku muskuļi saspringa, plaukstas savilkās dūrēs. Kā mēs varam zināt, ka tevi neatsūtīja šurp, lai mēs ātrāk padarītu sev galu? Kāpēc mums būtu tev jātic?

Tomass neticīgi skatījās uz vadoni. Albij, vai tev ir īs­laicīgās atmiņas traucējumi? Es taču vēl nesen riskēju ar savu dzīvību, lai glābtu tevi Labirintā, ja nebūtu manis, tu jau būtu miris!

-    Varbūt tā bija viltība, lai iegūtu mūsu uzticību. Ja tu esi uz vienu roku ar tiem neliešiem, kas stāv aiz Labirinta, tev nebūtu jāuztraucas, ka bēdneši tev kaut ko nodarīs, varbūt tas viss bija iestudēts.

Tomasa dusmas nedaudz noplaka un pārvērtās žēlumā. Albija uzvedībā bija kaut kas aizdomīgs.

-     Albij, iejaucās Minjo, un Tomass atviegloti uzelpoja.

-    Tā ir pati dumjākā teorija, kādu man nācies dzirdēt. Pirms trim dienām viņu tik tikko nesaplosīja gabalos. Tavuprāt, tas arī bija iestudēts?

Albijs iecirtīgi atmeta galvu. Varbūt.

-    Es darīju to tāpēc, Tomass teica, cenšoties ielikt balsī visu savu aizkaitinājumu, lai piekļūtu savām atmiņām, ce­rot, ka tās palīdzēs mums izkļūt brīvībā. Vai man tev jāparā­da dūrienu un dzēlienu pēdas uz visa mana ķermeņa?

Albijs neatbildēja, bet viņa seja dusmās trīcēja, acis kļu­va valgas un uz kakla piebrieda asinsvadi. Mēs nevaram atgriezties! viņš beidzot iekliedzās, uzlūkodams visus klāt­esošos. Es redzēju, kāda bija mūsu dzīve pirms Labirinta

-    mēs nedrīkstam atgriezties!

-    Tad, lūk, kur ir problēma! iesaucās Ņūts. Tu nejoko? Albijs nikni apcirtās pret Ņūtu, pacēla sažņaugtu dūri, bet

apstājās. Nolaidis roku, viņš atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un sakņupa, paslēpis seju plaukstās. Tomass nespēja noticēt savām acīm. Bezbailīgais klajumnieku vadonis raudāja.

-    Albij, saki kaut ko. Ņūts nelikās mierā. Kas par lietu?

-   Tas biju es. Albijs šņukstēdams noelsās. Es to izdarīju.