Labirinta gūstā

Tomass vēlreiz pacēla roku, vēlēdamies, kaut spētu vien­kārši iekopēt savas domas pārējo smadzenēs. Redzat? Jūsu reakcija tikai apstiprina manis teikto. Vairākums cilvēku mūsu vietā jau sen būtu nolaiduši rokas. Bet man šķiet, ka mēs neesam tādi kā vairākums. Mēs nespējam pieņemt to, ka atrisinājuma nav, it sevišķi, ja problēma ir kaut kas tik šķietami vienkāršs kā labirints. Un mēs neesam padevušies par spīti tam, cik viss kļuvis bezcerīgs.

Tomass aptvēra, ka runā aizvien skaļākā balsī, sejā pie­plūda karstums. Es nezinu, ko viņi vēlas panākt, bet man tas ir apnicis! Bēdneši, sienu pārvietošanās, Krauja tās ir tikai viņu stulbā eksperimenta sastāvdaļas. Ar mums mani­pulē un mūs izmanto. Radītāji gribēja, lai mēs nodarbinā­tu savas smadzenes, meklēdami risinājumu, kura nekad nav bijis. Tas pats attiecas arī uz Terēzas ierašanos šeit un viņas izraisītajām Beigām lai ko tas arī nozīmētu sienu apstā­šanos, pelēkās debesis un tā tālāk un tā joprojām. Mums piespēlē vienu ārprātīgu situāciju pēc citas, lai noskaidrotu, kā mēs reaģēsim, pārbaudītu mūsu gribasspēku, redzētu, vai neklupsim rīklē cits citam. Izdzīvojušie viņiem būs nepiecie­šami kaut kam svarīgam.

Cepetis piecēlās kājās. Un nogalināšana? Tā arī ietilpst viņu smalkajā plānā?

Tomasu uz brīdi pārņēma bailes, ka uzraugi varētu izgāzt uz viņu savas dusmas par uzzināto. Turklāt viņi vēl nebija dzirdējuši pašu ļaunāko. Jā, Cepeti, arī cilvēku upuri ir daļa no plāna. Bēdneši mūs nogalina pa vienam tikai tāpēc, lai mēs visi nenomirtu pārāk ātri pirms viss beidzies tā, kā tam jābeidzas, ar stiprāko izdzīvošanu. Tikai labākajiem no mums izdosies izbēgt.

Cepetis iespēra krēslam. Nu tad labāk klāj vaļā savu maģisko bēgšanas plānu!

-    Viņš stāstīs, Ņūts klusu teica. Aizveries un klausies. Minjo, kurš līdz šim brīdim bija klusējis, nokremšļojās.

-    Es nojaušu, ka dzirdētais man nepatiks.

-    Visticamāk, ne, Tomass atbildēja, sakrustoja rokas un uz mirkli aizvēra acis. Nākamās pāris minūtes izšķirs visu.

-    Radītāji ļaus izdzīvot labākajiem no mums, jo tie nepiecie­šami viņu īpašajam plānam. Bet mums tas gods vēl ir jāno­pelna. Telpā iestājās klusums, visu acis bija piekaltas Toma­sam. Kods.

-      Kods? Cepetis cerīgi pārvaicāja. Ko tu zini par kodu?

Tomass palūkojās uz viņu un ieturēja dramatisku pauzi.

-     Kods nebija paslēpts sienu kustībās tāpat vien. Es to zinu, jo biju klāt, kad Radītāji to darīja.

50. NODAĻA

i

Labu laiku neviens neko neteica un Tomasam pretī lū­kojās tikai samulsušas sejas. Uz zēna pieres izspiedās sviedru lāsītes, sāka svīst arī plaukstas. Viņš baidījās turpināt.

Ņūts, kurš izskatījās tikpat apstulbis kā pārējie, beidzot pārtrauca klusumu: Par ko tu runā?

-     Vispirms man jāatklāj kāds noslēpums. Par mani un Terēžu. Tam, kāpēc Gallijs mani apsūdzēja un kāpēc visi, kas izcietuši Pārvēršanu, atceras mani, ir pamatots iemesls.

Tomass gaidīja jautājumus balsu izvirdumu, bet telpā valdīja nāves klusums.

-     Mēs ar Terēžu… esam citādāki, viņš turpināja. Mēs piedalāmies šajā eksperimentā jau kopš paša sākuma bet pret savu gribu, goda vārds.

Šoreiz bija Minjo kārta jautāt: Tomas, par ko tu runā?

-     Radītāji izmantoja mani un Terēžu. Ja jūs spētu atcerē­ties visu, tad droši vien gribētu mūs nogalināt. Bet man tas ir jāpasaka pašam, lai pierādītu, ka tagad varat mums uzticē­ties. Lai jūs ticētu man, kad stāstīšu par vienīgo iespēju izbēgt no šejienes.

Tomass ātri pārlaida acis uzraugu sejām, vēl pēdējo reizi apsverot sakāmo un bažījoties, vai pārējie to sapratis. Bet vi­ņam tas bija jādara. Viņš to zināja.

Tomass dziļi ievilka elpu un ierunājās: Mēs ar Terēžu palīdzējām izplānot Labirintu. Mēs piedalījāmies tā radīšanā.

Šķita, klātesošie ir pārāk pārsteigti, lai reaģētu. Pretī atkal raudzījās tikai apmulsušas sejas. Tomass nosprieda, ka zēni vai nu nesaprot, vai netic viņam.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Ņūts beidzot ievaicājās. Tev ir knapi sešpadsmit gadu, sasodīts! Kā gan tu varēji izplānot Labirintu?

Tomasam gribot negribot pašam uzmācās šaubas. Bet viņš atcerējās pārāk labi. Lai cik neticami tas izklausītos, zēns zi­nāja, ka tā ir patiesība. Mēs bijām… gudri. Un man šķiet, ka tam varētu būt arī kāds sakars ar viņu Mainīgajiem. Bet pats galvenais mums ar Terēžu ir… īpašas spējas, kuru dēļ mēs bi­jām sevišķi noderīgi, projektējot un būvējot šo vietu. Tomass apklusa, sapratis, ka izklausās pavisam nepārliecinoši.

-    Runā! Ņūts iesaucās. Spļauj laukā!

-    Mēs esam telepāti! Mēs spējam sarunāties savās galvās! Beidzot pateicis to skaļi, Tomass sajutās neērti, it kā tikko būtu atzinies zādzībā.

Ņūts izbrīnīti samirkšķināja acis, kāds ieklepojās.